Pasaules Hospisa un Paliatīvās aprūpes dienā vārda dienu būtu svinējusi Elgas kundze jeb Elgiņa, kā mēs viņu mīļi saucām.
Jā, viņas vairs nav. Viņa nomira rudenīgā naktī savās mājās, mīlēta un aprūpēta. Veselībai pasliktinoties, Elga vēlējās dzīves pēdējos mēnešus pavadīt mājās. Viņas vēlēšanās tika sadzirdēta un ar tuvinieku atbalstu, klātesot Hospiss komandai (ko Elga mīļi dēvēja par saviem ”eņģeļiem”), arī piepildīta.
Elgiņa jaunībā dziedājusi operas korī un Valsts akadēmiskajā korī ”Latvija”, mūzika viņai bija tuva un sarunas par to pavadīja katru mūsu tikšanās reizi. Esam gandarīti un pateicīgi, ka varējām šo laiku pavadīt kopā. Sirsnīgās sarunās, reizēm ar vīna glāzi rokās un reizēm dziedot un skatoties teātra izrādes. Bet pāri visam ticot, ka arī dzīves pēdējās dienas var būt savādākas – cieņpilnas.
Ticot, ka varam dot un saņemt vienlaicīgi. Brīvi (no)dzīvot!