“Cienīga nāve ir atzīta par katras personas pamattiesībām Austrijā. Dzīves kvalitāte iespējama arī smagi slimiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem līdz pēdējam elpas vilcienam!” atzīst Zalcburgas hospisa kustības vadītājs Mmag. Kristofs S.Eisls, kurš pastāstīja, ka arī Austrijā ceļš līdz valsts finansējuma piesaistei hospisa aprūpei bijis garš un sarežģīts. Lai arī tagad hospisa aprūpei ir gan valsts, gan pašvaldību, kā arī apdrošināšanas kompāniju finansējums, lielu daļu izmaksu joprojām sedz ziedotāji.
Austrijā hospisa aprūpes sistēma sastāv no trim vaļiem: mobilās aprūpes komandas, hospisa dienas centrs un hospisa stacionārs. Mobilās paliatīvās aprūpes komandas darbojas (jau kopš 1989.gada!) pēc tāda paša principa kā pie mums – starpdisciplināra komanda ierodas pie pacienta dzīvesvietā, nodrošinot holistisku aprūpi, lai nedziedināmi slimie cilvēki varētu palikt mājās, tiktu medicīniski aprūpēti un atsāpināti, kā arī emocionāli atbalstīti – gan pacients, gan tuvinieki.
Liels atbalsts gan pacientam, gan viņu tuviniekiem, ir dienas hospisi, kuros tiek piedāvāta draudzīga un viesmīlīga aprūpe ārpus mājas sienām. Tā ir vieta, kur medicīniskā aprūpe apvienota ar socializēšanos. Paliatīvās aprūpes ārsts un medmāsas piedāvā vislabāko iespējamo medicīnisko aprūpi, rūpīgi apmācīti brīvprātīgie nodrošina ikdienas aprūpi un dažādas aktivitātes. Dienas hospisi novērš sociālās izolācijas risku slimības dēļ, jo cilvēki var satikt sev līdzīgos, kas darbojas teju kā atbalsta grupa – visiem ir līdzīgi pārdzīvojumi, turklāt sarunas notiek drošā vidē. Tā ir arī atelpas diena tuviniekiem, jo viņi var šo dienu izmantot, lai mierīgu sirdi var apdarīt savus darbus, kā arī atpūsties no ikdienas aprūpes. Arī “Hospiss LV” pārliecinājās, ka dienas hospiss patiešām rada sajūtu – kā mājās! Tajā ir plaša dzīvojamā telpa, bibliotēka, virtuve, zaļš pagalms, virtuve, arī “klusuma telpa”. Kad mēs viesojāmies dienas stacionārā, bija pusdienlaiks, un visa māja smaržoja pēc tikko pagatavotas maltītes! Pie lielā galda virtuvē sēdēja visi stacionāra viesi (stacionāra darbinieki apmeklētājus dēvē par viesiem, nevis pacientiem). Viesi, ar mums iepazīstināti, smaidīja un māja ar roku.
Uzturēšanās un konsultācijas dienas hospisā ir bezmaksas, vienīgais, par ko viesiem ir jāmaksā – septiņi eiro par maltīti.
Trešais valis: hospisa stacionārs. Mēs apmeklējām “Raphael Hospice Salzburg”, kas tika atvērts 2002.gadā. Arī stacionārā tiek darīts viss iespējamais, lai būtu mājīga, ģimeniska vide. Rītos tur smaržo pēc svaigi pagatavotām brokastīm, guļot uz balkona vai terases var klausīties putnu skaņās un skatīties, kā ar katru dienu atplaukst greznā magnolija. Istaba ir iekārtota ar pacientu mīļlietiņām, lai pēc iespējas vairāk radītu mājīgumu. Ne miņas no slimnīcas atmosfēras, ne miņas no drūmuma un skumjām, kāda varētu būt asociācija par vietu, kur nedziedināmi slimie cilvēki pavada sava mūža pēdējās dienas, gluži otrādi – tā ir gaiša un mierpilna. “Ja es būtu zinājis, kā te ir, būtu braucis ātrāk!” tā bieži teikuši hospisa pacienti.
Ilze Zosule, “Hospiss LV” valdes locekle pēc brauciena bija iedvesmota: “Pieredzes apmaiņa ar Zalcburgas hospisa kolēģiem mums deva ne tikai daudz informācijas par darbu organizēšanu Austrijā, bet arī nostiprināja mūsu pārliecību par to, ka mūsu augstie standarti un uz cilvēka cieņu vērstie principi ir tā vērti, lai par tiem iestātos un cīnītos. Viss cilvēcīgais ir tik ļoti līdzīgs gan pie mums, gan pie viņiem. Tagad zinām, ka esam Eiropas līmenī!”
Plašāku reportāžu no Zalcburgas hospisa lasi: https://www.tvnet.lv/8006350/ka-ir-nomirt-austrija
Pieredzes braucienu uz Zalcurgas hospisu finansiāli atbalstīja Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
