“Pagājušajā gadā ar lielām bažām rīkojām pirmo diskusiju forumu “Tiesības uz cieņpilnu nāvi”, un mūsu kā organizatoru prātā galvenais bija, ka jāizdara viss demokrātiski iespējamais, lai Latvijā beidzot tiktu ieviests hospisa aprūpes pakalpojums. Un tā no šī gada 1. janvāra visā Latvijā ir jābūt nodrošinātam vienam no hospisa aprūpes sistēmas elementiem – mobilo komandu pakalpojumam hospisa pacienta dzīvesvietā. Divi pārējie sistēmas elementi, ilgstoša hospisa aprūpe pacienta dzīvesvietā un hospisa stacionāra pieejamība, vēl iztrūkst,” foruma atklāšanā teica Ilze Zosule, “Hospiss LV” līdzdibinātāja, norādot, ka nepietiek tikai ar viena hospisa pakalpojuma ieviešanu, lai hospisa aprūpes sistēma Latvijā būtu atbilstoša pasaules standartiem un nāve neradītu bailes.
Ārsts, bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers forumā uzsvēra, ka hospisa aprūpes pakalpojuma pienākums ir dot iespēju izbaudīt pēdējo dzīves posmu, nevis gaidīt nāvi. Viņš, daloties ar savu profesionālo un dzīves pieredzi, atklāja, ka, cilvēkam neesot kontaktā ar dzīvi, nāve iestājas daudz ātrāk. Dzīves pēdējā posmā vērtīgākā palīdzība ir saruna ar cilvēku. “Es 12 gadus regulāri ciešu sāpes. Tagad, runājot ar jums, man nesāp, jo es kontaktējos ar jums, bet, apsēžoties krēslā, sāpes atkal atgriezīsies,” skaidroja Zatlers. Viņš atzina, ka neviens no malas nevar novērtēt otra sāpes un ciešanas. Zatlera ieskatā dzīve ir mistērija un nav vajadzības meklēt tajā racionālo. Nāve ir blakus cilvēkam kopš dzimšanas brīža, un neviens nezina, kurā brīdī tā iestāsies. “Nāve nav ciešanas. Nāve ir mirklis. Ciešanas ir dzīves laikā,” skaidroja ārsts. Ārsts dalījās arī savos vērojumos, ka cilvēki pēc 90 gadiem nereti mēdz pieņemt apzinātu lēmumu aiziet no dzīves, pārtraucot ēst un nedēļas laikā nomirst.
“Baudīsim katru dienu, palīdzēsim saviem tuvajiem cilvēkiem dzīvot pēdējās dienas, nevis gaidīsim nāvi,” aicināja Zatlers.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas ārste Līga Keiša-Ķirse apstiprināja Zatlera ieteikumu, ka paliatīvajā aprūpē vissvarīgākā ir saruna ar slimajiem cilvēkiem. Viņa gan atzina, ka nereti sarunāties ar smagi slimiem pacientiem nemāk ne ārstējošais personāls, ne tuvinieki. Viņa arī skaidroja, ka paliatīvajā aprūpē esošs cilvēks neizveseļosies, taču viņam tiks samazināti slimības simptomi.
Savukārt filozofijas doktore Agita Misāne iepazīstināja ar trīs gadus ilgušā RSU pētījuma rezultātiem par to, kas latviešiem ir “laba nāve”. Tajā secināts, ka nāve ir “ģimenes lieta”. Latvijas iedzīvotāji par “labu nāvi” uzskata nāvi bez sāpēm un ciešanām, nāvi miegā, pēkšņu nāvi, nāvi mājās. Tāpat cilvēki pauduši vēlmi nomirt radinieku klātbūtnē, un neliels skaits aptaujāto vēlētos saglabāt kontroli pār notiekošo ar sevi. Varoņa nāvē mirt būt gatavi 2,5% vīriešu, kuriem nav ģimenes un kuri nav reliģiozi. Nedaudzi cilvēki ir atzinuši, ka viņi vēlētos mirt, veicot darba pienākumus, lielāks skaits cilvēku izvēlētos nāvi laimīgā dzīves brīdī.
Misāne atklāja, ka uz jautājumu par to, kādu palīdzību būtu bijis nepieciešams saņemt mirstošajam cilvēkam un viņa tuviniekiem, pētījuma dalībnieki izteikti atklājuši materiālas palīdzības nepieciešamību, proti, atlaides medikamentu un higiēnas preču iegādei, naudas līdzekļus atsāpināšanas līdzekļiem, profesionāla aprūpētāja algošanai. Taču tuvinieki vēlētos arī psiholoģisku palīdzību, darba devēja piešķirtas brīvdienas vai stundas aprūpētājam.
Lai arī cilvēki zina, kā ir jāsagatavojas nāvei, to nedara. Aptaujātie Latvijas iedzīvotāji atklājuši, ka viņiem nav svarīgi pirms nāves palūgt piedošanu tiem, kam nodarīts pāri, izrunāt konfliktus un nesaprašanās, nokārtot parādsaistības. Individuālās intervijās pētījuma dalībnieki atklājuši, ka viņi augstu novērtē iespēju pēdējās dzīves stundās būt kopā un sarunāties ar saviem tuvajiem cilvēkiem.
Forumā diskutēja arī par kādu citu nāves aspektu, proti, pacienta tiesībām cieņpilni nomirt, nevis turpināt saņemt veltīgu ārstēšanu intensīvajā terapijā. Kā norāda mediķi, jau šobrīd tehnoloģijas ļauj atlikt miršanu. “Cik tālu mēs ejam kopā ar šo tehnoloģiju attīstību, cik ilgi mēs šo cilvēku ārstējam ar orgānu aizstājēju terapijām? Mēs ņemam vērā viņa un viņu tuvinieku vērtības, vai viņš gribētu turpināt šo ļoti, ļoti intensīvo ārstēšanu, kas faktiski mūsdienu tehnokrātiskos apstākļos nozīmē, ka mēs varam iet bezgalīgi,” norādīja Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente Iveta Golubovska.
Forumā uzstājās arī sociālā uzņēmuma “Hospiss Māja” virsmāsa Tatjana Jirgensone, bioētikas eksperte LU asociētā profesore Signe Mežinska, LU tenūrprofesorts Raivis Bičevskis, un kontemplācijas skolotājs Georgs Rubenis.
Foruma ieraksts skatāms:
https://www.facebook.com/HospissLV/videos/2247214962337078
Forumu “Tiesības uz cieņpilnu nāvi” 2024. gadā finansiāli atbalstīja Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Paldies arī citiem atbalstītājiem: Latvijas Universitātei, “Baltic Restaurans Latvia”, ziedu salonam “Bante”, “Kalve Cofee’, “Water 855”, “Digifix”, “Be Event prezentreklāma”.
Foto – Evija Tarifanova
