Atklātā vēstule tapusi kopā ar kopā ar sociālo uzņēmumu SIA “Hospiss Māja”, kas nodrošina paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumu pacienta dzīvesvietā Rīgā. “No šī gada sākuma ieviestais paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumu pacienta dzīvesvietā neveido pilnīgu sistēmu, bet ir tikai viens no nepieciešamajiem elementiem. Ikdienā nodrošinot sociālo aprūpi, bieži saskaramies ar sarežģītām situācijām:
- Situācijas, kurās pacientu aprūpe dzīvesvietā praktiski nav iespējama (smagi klīniski gadījumi, atvērtas strutojošas un smakojošas brūces, neatbilstoši dzīves apstākļi u.c.) un ir jāmeklē institūcijas, kurā varētu šādu pacientu aprūpi nodrošināt. Šīs situācijas aktualizē jautājumu par hospisa kā stacionāra nepieciešamību;
- Situācijas, kurās pacientu tuvinieki, kuri kopj mirstošu cilvēku ir psihoemocionāli sagrauti, jo atrodas situācijā, kurā ilgstoši jāatrodas blakus neārstējamam mirstošam cilvēkam, kas tiem liedz iespēju strādāt un pelnīt iztikas līdzekļus sev un mirstošā cilvēka aprūpei, ģimenei.
Ierosinām apspriest un ieviest Latvijā sekojošus pasākumus, kas uzlabotu un nodrošinātu pilnvērtīgu hospisa aprūpes sistēmu:
- Izveidot pirmo Latvijā valsts apmaksātu hospisa stacionāru uz 12 līdz 16 vietām. Šāds stacionārs būtiski atvieglotu slimnīcu paliatīvo nodaļu darbu, jo nodaļas ārstiem būtu iespēja nosūtīt uz stacionāru tos pacientus, kuru stāvoklis vai dzīves apstākļi ir tādi, kas nepieļauj transportēšanu vai aprūpi mājas apstākļos. Minētais nodrošinātu šiem pacientiem cieņpilnu aprūpi pēdējās dzīves dienās vai nedēļās. Stacionārs būtu risinājums arī sociālās aprūpes iestāžu (pansionātu) klientiem, kuri varētu nonākt piemērotos apstākļos dzīves beigās, ja tās saistītas ar smagu neārstējamu slimību. Līdz ar šāda stacionāra izveidi Latvija vairāk nebūtu vienīgā valsts EU, kurai šāda hospisa stacionāra nav;
- Lai saglabātu spēju cieņpilni aprūpēt mirstošo cilvēku, lūdzam izvērtēt iespēju ietvert normatīvajos aktos finansiālu pabalstu vai apmaksātu atvaļinājumu, vai iespēju samazināt darba laiku personām (tuviniekiem), kuras aprūpē mirstošu cilvēku dzīvesvietā. Papildus ierosinām ietvert normu, kas neļauj atlaist cilvēku no darba šajā laikā, nosakot, ka no sākuma tiek piešķirts šāds atbalsts uz laiku līdz 3 mēnešiem, bet ne ilgāk par tuvinieka nāves brīdi plus 4 nedēļas. Šis pabalsta veids būtu sociāli taisnīgs risinājums tiem cilvēkiem, kas pamet darbu, lai aprūpētu savu tuvinieku. Ne visi darba devēji šobrīd ir gatavi dot bezalgas atvaļinājumus, saglabāt darba vietu vai līdzīgā veidā atbalstīt savu darbinieku. Visbiežāk šādā situācijā būtisku sociālā stāvokļa un ienākumu kritumu nekavējoties izjūt visa konkrētā mājsaimniecība, iespējams, ka tiek izmantota bezdarbnieku atbalsta sistēma, bet faktiski mirstošais cilvēks visbiežāk saņem nekvalificētu aprūpi no sava tuvinieka, kuram nav vajadzīgo iemaņu un zināšanu.
Papildus šāds pabalsts novērstu nepieļaujamu praksi, kas izkropļo pašreizējo sociālā pakalpojuma aprūpes daļas sniegšanu, ka daži no pakalpojuma sniedzējiem pieņem darbā par aprūpētājiem mirstošā cilvēka tuviniekus uz laiku, kamēr mirstošais cilvēks ir dzīvs un maksā tiem aprūpētāja algu. Minētā prakse neatbilst pakalpojuma idejai par profesionālu multifunkcionālu komandu, kas sniedz pakalpojumu pacientam tā dzīvesvietā vairākiem pacientiem teritorijā, kā arī neatbilst kvalitātes prasībām, kā arī nenodrošina objektīvu pakalpojuma novērtējumu, jo rodas interešu konflikts;
- Lai veicinātu brīvprātīgo darbu, lūdzam izskatīt un ieviest darba tiesības regulējošos normatīvajos aktos iespēju hospisa aprūpes brīvprātīgajiem pie noteiktu stundu skaita pavadīšanas brīvprātīgo darbā saņemt papildus apmaksātas atvaļinājuma dienas. Tas līdzinātos atbalsta sistēmai, kāda ir asins donoriem,”
rakstīts atklātajā vēstulē, ko parakstījušas HospissLV dibinātājas Ilze Neimane-Nešpora un Ilze Zosule, ka arī sociālā uzņēmuma “Hospiss Māja” valdes locekle Žanete Jansone.
