Lūdzu, pastāsti nedaudz par sevi.

Esmu Rīgas Jūrmalas meitene, kura uzaugusi uz mīkstākajām smiltīm pasaulē. Ņemot vērā toreizējos padomju laikus, man bija samērā gaiša bērnība. Uzaugu ar vecākiem, kuriem ļoti interesēja, lai mēs, bērni, maksimāli izglītotos un redzētu pasauli, cik nu tas bija iespējams. Vakaros, kamēr citi bērni spēlējās, mēs ar brāli četrus, piecus vakaru nedēļā gājām uz mūzikas skolu. Es spēlēju kokli, biju koklētāju ansamblī ar kuru uzstājāmies koncertos un devāmies ceļojumos uz citām valstīm. Iesākumā braucām pa bijušo padomju savienību, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad nodibināju koklētāju ansambli baznīcā, koncertējām visā pasaulē. Arī pie mums sāka braukt ciemiņi, tostarp no ASV, un es, tāda koklētāja ar divām garām blondām bizēm, iekritu acīs mācītajam Aivaram Peldam no Floridas. Zinot, ka esmu absolvējusi teoloģijas fakultāti, viņš piedāvāja man iespēju aizbraukt un pastrādāt prakses darbā draudzē ASV.

Vai Tu piekriti?

Es biju uzrakstījusi savu diplomdarbu par kapelāna darbu un gribēju, lai mani dzīvē ceļš aizved uz tādu līdzsvaru, kur es kalpoju, strādāju ar prieku un vienlaicīgi spēju arī sevi nodrošināt un atbalstīt. Latvijā es strādāju viesnīcu biznesā un jutos finansiāli stabili, veiksmīgi attīstījās profesionālās dzīves trajektorija, bet es nejutos iekšēji piepildīta un gribēju atgriezties tajā, ko es biju studējusi un kas ir mana sirdslieta. Lielā mērā tāpēc es piekritu aicinājumam un aizbraucu uz ASV, jo šī valsts man deva šo līdzsvara iespēju. Pēc tam man tā deva arī iespēju kļūt par mācītāju, kas Latvijā nebija iespējams. Pirms divām dienām mums – Latvijas Evaņģēliski Luteriskajai Baznīcai pasaulē (LELBP) – piešķīra reģistrētas baznīcas statusu Latvijā. Mūsu LELBP baznīcu vada arhibīskape ir Lauma Zušēvica. Latvijā tajā aktīvi darbojas kapelāne un mācītāja Rudīte Losāne, kapelāne un LU Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode, anglikāņu baznīcas mācītāja Elīza Zitmane. Interesanta sakritība – pēc 20 gadu prombūtnes es atgriežos šeit laikā, kad mūsu baznīca tiek oficiāli atzīta Latvijā, un tagad arī  šeit es varētu kalpot.

Kad tu kļuvi par mācītāju?

Par mācītāju tapu ordinēta ASV pirms 18 gadiem Vašingtonas DC draudzē, pēc izietas prakses Floridā, Detroitā, Vašingtonā DC. Ceļš pretī ordinācijai man ilga gandrīz divus gadus. Es to uztvēru ļoti nopietni, negribēju steigties, gribēju dziļi saprast sava aicinājuma dziļumus, jo tā ir ļoti liela atbildība. Es šim procesam gāju cauri ar lielu pietāti un ļoti dziļu refleksiju par sevi, par saviem garīgajiem motīviem. ASV deva man izglītības un sevis izprašanas procesu. Arī maģistra grādu teoloģijā ieguvu jau esot ASV, rezidentūrā divus gadus strādāju par slimnīcas kapelāni, izgāju sertifikācijas procesu, lai kļūtu par profesionālu kapelāni. 

Pašlaik vizītkartē Tev rakstīts – kapelāne un sērošanas specialiste, bet ne mācītāja.

Jā, vizītkarti veidoju darbam Hospiss LV. Kad mēs kā kapelāni pildām savus amata pienākumus, mums ir svarīgs mūsu ordinācijas jeb denominācijas pamats, bet mēs neizceļam savu ordināciju un reliģisko piederību. Tas tiek darīts, lai radītu atvērtības un viesmīlības auru jebkuram, jo manās acīs vienlīdz svarīgs ir ikviens cilvēks – agnostiķis, ateists, musulmanis, budists vai dedzīgs kristietis. Manā teoloģijā ikvienam pieder Dieva žēlastība un Viņa mīlestība.  

Pastāsti, kur un kā Tu kļuvi par sērošanas speciālisti?

Oregonā, ASV Grief Recovery Insitute ir programma, kuras kodols ir nokļūt uz sirds dziedināšanas ceļa.  Šī programma māca, kā būt procesā, kas palīdz izsērot zaudējumu un nonākt tur, kur ir lielāka brīvība, pieņemšana un miers – tas ietver garīgo, emocionālo un arī fizisko līmeni. Es ticu tam, ka, ja mēs tiekam galā ar zināmām emocijām, tas uzlabo arī mūsu fizisko veselību. Ne vienmēr, bet tas noteikti palīdz.

Klausoties Tavu lekciju Hospiss LV apmācībās, man bija pārsteigums dzirdēt, ka sērošana tiek attiecināta ne tikai uz tuva cilvēka zaudējumu, bet par sērām var runāt daudz plašākā izpratnē.

Man pašai tas bija pārsteigums! Kad es mācījos par sērām dziļāk, uzzināju, ka mūs var skart desmitiem dažādu veidu zaudējumi. Sēras plašākā nozīmē ir ne tikai dziļie, skumjie un bēdīgie notikumi. Ļoti bieži arī labās lietas, kas notiek mūsu dzīvē, sevī ietver zaudējuma sajūtu. Pat tāds priecīgs notikums, kā laulības vai bērniņa piedzimšana, var radīt ļoti pretrunīgas emocijas, jo šīs nozīmīgās pārmaiņas ietver sevī arī zināmus zaudējumus – mainās vide, ikdiena, dzīvesveids. Tāpēc daudzi cilvēki baidās stāties altāra priekšā vai pat aizmūk no tā pēdējā brīdī.

Cik saprotu, Tu neaizmuki. Pastāstīsi par savu vīru?

Mans vīrs Valdis ir no ASV vidienes, dzimis latviešu ģimenē. Viņa vecāki pēc Otrā pasaules kara aizbrauca no Latvijas un bija vienīgie savās ģimenēs, kas izdzīvoja, pārējie tika nošauti vai neizdzīvoja izsūtījumā. Valda vecāki satikās Vācijā bēgļu nometnē un pēc laika atrada ceļu kopā, apprecējās un uzsāka dzīvi Granrapidos. Tas bija liels latviešu centrs, tāpēc visi trīs viņu puikas uzauga latviešu vidē. Valdis zina vairāk vārdus latviešu dziesmām nekā es un raksta Endzelīna stila latviešu valodā.

Mēs iepazināmies laikā, kad es kļuvu par mācītāju un meklēju darbu Bostonā. Valdis dzīvoja Bostonā jau divdesmit gadus, ļoti labi pazina šo vietu un uzskatīja to par savām mājām. Mūsu kopīgie draugi palūdza, lai viņš man parāda pilsētu. Un tā man Valdis parādīja Bostonu (smejas). Mēs nepārkāpām nekādus ētiskos principus, jo Valdis nebija no manas draudzes. Mūs satuvināja mūsu latvietība, kas abiem ir ļoti svarīga. Kā Valdis smejas, mēs varam klusībā uzsmērēt pastēti uz rupjmaizes un baudīt brokastīs, to neviens amerikānis nesapratīs. Valdim atgriešanās Latvijā ir tāds kā dzīves apļa noslēgums – vismaz viens no ģimenes atkal ir Latvijā.

Kā viņš šeit jūtās?

Sirdī mēs zinājām no pirmās dienas, ka šis ir pareizais lēmums un mums šeit jābūt, šīs ir mūsu mājas, tomēr lielas pārmaiņas ir arī zaudējumu laiks. Pirmie seši mēneši bija pielāgošanās laiks gan viņam, gan man – ar dažādām izjūtām un pārdomām. Kā amerikāņu kalniņi – augšā un lejā. Kaut vai tas, ka es 20 gadus un Valdis nekad nebija izbaudījis novembri Latvijā. Tumsa, mājsēde – tas nebija viegli.

Un kā Tu pati juties, atgriežoties Latvijā pēc 20 gadiem? Tu vispār gribēji atgriezties?

Es gribēju atgriezties. Valdis bija galvenais lēmuma pieņēmējs un es viņam sekoju. Es nenožēloju atgriešanos, bet kā es jūtos? Šī vieta ir mainījusies un es esmu mainījusies. Jautājums ir par to, kā mēs viens pie otra atrodam ceļu atpakaļ un kā mēs radām kaut ko jaunu, jo ļoti maz kas vairs ir tā, kā tas bija.

Kas ir būtiskākās izmaiņas, kuras Tu redzi?

Ir izaugusi paaudze, kas nekad nav piedzīvojusi padomju laikus. Ja man ir par kaut ko prieks, tad tā ir Latvijas jaunatne – es redzu, ko nozīmē izaugt bez padomju sekām, bez apspiestības, brīvā, demokrātiskā valstī.  Man ir prieks satikt cilvēkus un tādus es satieku teju katru dienu, kas saka – es nekad nebraukšu no Latvijas projām. Daļa ir aizbraukusi un es biju daļa no tā viļņa, bet daļa ir iesakņojusies vēl dziļāk. Redzu, ka tie, kuriem ir laba izglītība un nodrošināta ekonomiskā situācija, tiešām negrib nekur braukt. Mēs dzīvojam Pārdaugavā, un man ir prieks staigāt pa ielām un redzēt, kā ir uzplaukusi šī pilsētas daļa – sakārtota vide, izveidojusies sava kopiena. Rīgas centrs vienmēr ir bijis ļoti jauks, bet Pārdaugava pirms 20 gadiem bija diezgan bēdīga vieta.

Kā sēro latvieši, kā tas atšķiras no amerikāņiem?

ASV esmu strādājusi gan kā mācītāja, gan kā slimnīcas kapelāns, pārsvarā ar onkoloģiskajiem slimniekiem un paliatīvajā aprūpē, arī dzemdību nodaļā. Neatkarīgi no tā, kurā jomā es strādāju garīgajā aprūpē, tur vienmēr ir sēras. Es strādāju gan ar Amerikas latviešiem, gan dažādu tautību amerikāņiem, gan tagad strādāju ar latviešiem Latvijā. Amerikas latviešiem joprojām liela un kopīga tēma ir dzimtenes zaudējums, neatkarīgi no tā, vai viņi atgriežas Latvijā – viņu gēnos ir šis kara izraisītais dzimtenes zaudējums. Latviešiem gan ASV, gan Latvijā raksturīgs atturīgums, nav pieņemts izrādīt emocijas. Cik cilvēku raud latviešu bērēs? Jā, mēs dažreiz klusībā pie sevis kādu asaru nobirdinām, bet cik ir tādu, kas ekspresīvi jūt un liek visai pasaulei zināt, ka sēro, ka notikušais ir ļoti sāpīgs? Tas nav pareizi vai nepareizi, vienkārši mums ir klusāka pieeja sērām.

Kāpēc tā ir?

Es domāju, mēs esam ziemeļu tauta, tas ir mentalitātes jautājums. Bet es neteiktu, ka mēs nesērojam, vienkārši darām to savos veidos. Tā pati kapu kultūra mums ir ļoti svarīga – tā ir sērošana. Vēl vakar biju kopā ar cilvēku, kurš nesen pazaudēja savu tuvinieku. Viņš teica, ka iepriekš nekad nav gājis uz kapiem, bet tagad iet teju katru dienu. Bija tik skaidri redzams, ka tas ir šī cilvēka sērošanas process – aiziet uz kapiem, izraudāties, parunāties.

Citām tautām, piemēram, Dienvidamerikā, ir ļoti raksturīga kopiena – visi sēro kopā. Amerikas afrikāņu kopiena sēro ļoti skaļi – viņi nekautrējas izrādīt savas emocijas, pat fiziskas izpausmes, piemēram, krīt gar zemi, spēcīgi sit ar rokām pret zemi vai sienu, tādējādi laužot laukā šo sēru enerģiju. Man bija liels ar darbs ar sevi, kamēr es iemācījos to pieņemt un sniegt atbalstu šādās situācijās.

Kā latvieši dabū no sevis ārā šo enerģiju?

Mums ir savi seni autentiski veidi – saskare ar zemi, mūsu kultūra un mūzika, pirts, ogu un sēņu lasīšana. Arī kapu kultūra ir sava veida saikne ar dabu, pieskāriens dabai. Kāda man ļoti tuva kundze, kura nesen aizgāja mūžībā 96. gadu vecumā, man teica: “Man ir divas lietas, kas palīdz grūtos brīžos: rakstīt vēstules un ielikt rokas zemē”. Viņai bija viens no skaistākajiem dārziem Bostonā.

Domāju, ka uzticamies resursiem, kas mums jau ir, jaunu ceļu meklēšana notiek retāk. Piemēram, sēdēšana ar profesionāli viņa kabinetā un runāšana par savām sērām, daudziem joprojām ir jauna teritorija. ASV teju katrs ir bijis psihoterapijā, vērsies pie mācītāja vai kapelāna, tā ir tāda kā kultūras lieta. Latvijas sabiedrībā tas nav līdz galam normalizēts – aiziet pie speciālista un meklēt palīdzību, īpaši vecākajā paaudzē.

Gan ASV, gan Latvijā, gan citviet cilvēki sērās pielieto ne tikai ilgtermiņa metodes, kas ved uz dziedināšanu, bet arī īstermiņa metodes. Netiekot galā ar emocionālo pašregulāciju, cilvēki ķeras pie plākstera, ātra sāpju noņemšanas veida un nonāk dažādās atkarībās.

Kas ir lielākie zaudējumi, ar ko sastopas cilvēki?

Hospisa vidē, protams, tā ir tuvinieka aiziešana, par ko sēro ģimene un draugi. Bet tas, kas bieži vien atklājas, ejot cauri sērošanas procesam, ir ne tikai sēras par tuvinieka aiziešanu, bet par daudzām citām lietām. Cilvēkos ir tik daudz neizsērotu notikumu, kurus viņi nes sev līdzi visa mūža garumā! Un bieži vien sēras saistās nevis ar aizgājēju, bet ar vēl dzīvu cilvēku, ar kuru mums ir komplicētas, nenoslēgtas un pretrunīgas saistības. Vai, iespējams, mums visvairāk sāp tas, ka nesen nomiris mūsu suns vai cits mājdzīvnieks. Tāpēc iesākumā es vienmēr identificēju tās sāpes, kas ir akūtākās, un ar tām arī sākam strādāt.

Ko jūs parasti darāt šādās tikšanās reizēs?

Šim procesam ir sākums un beigas, es neesmu ar šiem cilvēkiem mūžīgi kopā. Pārsvarā tās ir sarunas, mēdzam kopīgi paraudāt, dažreiz lūdzos, ja mans sarunu biedrs to vēlas. Process ilgst maksimums trīs mēnešus un tas vienmēr noslēdzas ar rakstīšanu, pēc tad mēs ejam dārzā un sadedzinām uzrakstīto. Dažreiz cilvēki vēl atnes kaut ko līdzi, ko vēlas sadedzināt – dienasgrāmatu, fotogrāfijas, vēstules – lai atbrīvotos no emocijām, kas saistās ar noteiktiem cilvēkiem vai notikumiem. Nevis aizmirst, bet palaist un vairs nedzīvot tajās pretrunīgajās un intensīvajās sajūtās par notikušo. Bieži vien tas, kas atņem visvairāk emociju un spēka, ir pretrunas jeb iekšējie konflikti.

Vai šis sērošanas process ietver arī kādas darbības, piemēram, izrunāšanos ar cilvēku, ar kuru ir sarežģītas attiecības?

Mēs nekad neiesaistām citus cilvēkus, tas ir viens no pamatprincipiem. Darbs notiek drošā un konfidenciālā vidē – viņi visu izdara šeit, “drošajā traukā”, jo būtībā jau piedošana un atlaišana ir vajadzīga viņam pašiem, nevis tam otram cilvēkam. Efekts mani ceļ vienmēr, tas ir tik dziedinošs. Tu izej pasaulē un pavisam dabīgā veidā no transformācijas, kurai esi izgājis cauri, attiecības sakārtojas un noregulējas ar otru cilvēku arī reālajā dzīvē, ja viņš vēl ir šajā pasaulē. Arī pati esmu pieredzējusi šādas pārmaiņas, man sakārtojās attiecības ar tuvu cilvēku, kas iepriekš bija sarežģītas. Svarīgi ir arī neko negaidīt – piedošanu, izrunāšanos. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs nevaram aicināt otru cilvēku uz sarunu, bet mēs nevaram sagaidīt dziedinošu rezultātu, to varam sasniegt tikai savā iekšējā darbā.

Vai tas ir noteikti nepieciešams? Es nekad neuzstāju. Ir tik daudz dziedināšanas metožu šajā pasaulē un es neuzskatu, ka mans darbs vai klātbūtne būtu “everyones cup of tea” (derīga visiem). Es ļauju cilvēkiem atnākt uz tikšanos un sajust, vai es būšu viens no tiem instrumentiem, kas varēs palīdzēt viņu dziedināšanas ceļā.  Es ticu, ka cilvēkiem ir absolūti fenomenāli iekšējie resursi un katrs zina, ko viņam vajag. Tāpēc gan strādājot citviet pasaulē, gan šeit, Hospiss LV, man vienmēr iesākumā ir iepazīšanās saruna, kurā mēs mēģinām saprast – vai mēs viens otram derēsim. Un, ja mēs sajūtam šo rezonansi, mēs strādājam kopā. Ja arī procesa gaitā parādās sajūta, ka negribas turpināt, vienmēr var pateikt paldies un meklēt dziedināšanu citā ceļā. Iet uz jogu, piemēram! Es pati dažreiz esmu nomainījusi runāšanu uz ļoti ķermeniskām izpausmēm – man tas dziedināšanai ir ļoti svarīgi. Esmu ļoti ķermeniskscilvēks un man ir sajūta, ka es daru lietas ar visu savu ķermeni, ne tikai ar prātu un emocijām.

Kādas ir sekas, ja neizsēro kaut ko?

Ja mēs nesam sevī traumas, ievainojumus, nastas – tam var būt dažāda veida ilglaicīgs efekts mūsu dzīvēs. Un tas nav viens efekts, tie var būt ļoti dažādi – unikāli un individuāli. Tikai tad, kad sākam šķetināt sasāpējušās lietas, sāk parādīties kopaina un perspektīva.

Pie manis atnāca sieviete un teica – man jau 40 gadus katru rītu pieceļoties sāp sirds. Tā bija Amerikas latviete, kura bija pazaudējusi savas lauku mājas Vidzemē. Bēgļu gaitās viņa ar ģimeni bija devusies cauri visai Latvijai, tad atstājusi savus lopus Liepājā un devusies tālāk ar laivu. Un visu mūžu viņai šis zaudējums izpaudās kā fizisks smagums krūtīs. Šis ir viens piemērs, kad tādas ilgstošas sēras smagi nospiež sirdi un garastāvokli, iekrāsojot dzīves kvalitāti. Es ticu, ka ir saikne starp dažādām ilgstošām fiziskām kaitēm un mūsu emocionālo pasauli. Kā jau minēju, ļoti bieži atkarību pamatā ir kāda trauma, kaut kas nepārstrādāts.

Var būt tā, ka cilvēks nemaz nezina, par ko sēro?

Jā, man pašai tā bija. Es gāju cauri programmai, lai palīdzētu citiem un es atklāju, ka man ir kādi 18 neizsēroti notikumi vai cilvēki manā dzīvē. Es veselu gadu ar studiju biedreni satikos divas reizes mēnesī un strādāju pie šiem zaudējumiem. Man nebija ne mazākās nojausmas, cik daudz es pati biju sevī sakrājusi! Un man bija arī mistiska veselības problēma, kas pieņēmās spēkā. Situācija uzlabojās, kad es atlaidu to intensitāti, kuru es jutu pret noteiktām situācijām. Un vēl – man dzīve deva aizvien vairāk līdzīgas situācijas, lai es beidzot saprastu, kā reaģēt, lai es atlaistu pagātnes notikumus un tēmas.

Lai gan metode, kuru es izmantoju, ir pamatā izglītojoša un psiholoģiska, es ticu, ka tai ir milzīgs garīgs pamats. Visas lielās reliģijas un garīgie ceļi runā par piedošanu. Piedošana sev un otram ir visa centrā.

Vai tu vari iedot kādu risinājumu, metodi cilvēkam, kas pagaidām nav gatavs doties pie speciālista, ko viņš varētu praktizēt mājās?

Protams! Ļoti bieži mani klienti saka par aktuālo situāciju – tas ir grūtākais, kas ar mani ir līdz šim noticis. Bet, tā noteikti nav pirmā grūtība, ar ko šie cilvēki dzīvē ir saskārušies. Un tāpēc es parasti jautāju – kas ir tas, kas tev pagātnē ir palīdzējis? Nosauc trīs lietas, ko tu darīji un kas tev palīdzēja, kad tev bija iepriekšējais sarežģījums – šķiršanās, zaudējums, nopietnas grūtības. Ja cilvēks nav gatavs doties pie speciālista, viņš var šo jautājumu pajautāt pats sev. Tad uzrakstīt šīs trīs lietas uz papīra un pielikt ar magnētiņu pie ledusskapja, lai nākamreiz, kad viņš sastopas ar grūtībām, acu priekšā būtu šie atbalstošie risinājumi. Deja, joga, pirts, saruna ar labāko draudzeni, pastaiga gar jūru, dārza darbi – katram var palīdzēt kaut kas cits.

Es ļoti ticu tam, ka pat dziļākajā krīzē cilvēkam ir pieeja saviem resursiem un mans uzdevums kā kapelānam ir iekustināt procesus, lai tiktu klāt šiem resursiem un tos izmantotu.

Cik bieži Tu Latvijā sastopies ar upura lomu?

Mēs esam dzīvojuši zem svešas varas, esam bijuši apspiesti kolektīvi un individuāli, un bieži lietotais teikums “tur neko nevar darīt”, zināma bezspēcība mums ir no tiem laikiem pārņemta. ASV šāda nostāja nebija izplatīta, tur bija izteikts individuālisms un citreiz pat “iebraukšana otrā grāvī” – pilnīgi viss ir manās rokās, es ar visu tikšu galā! Es domāju, ka patiesība ir pa vidu. Es novēroju upura lomu mūsu sabiedrībā ļoti izteikti un tas iet roku rokā ar to, ka mēs neesam gatavi uzņemties atbildību – ne par savu dzīvi, ne par savām sajūtām. Ar šo, protams, jābūt uzmanīgam, jo upura lomai ir ļoti plašs spektrs. Pie manis bieži nāk cilvēki, kur ir piedzīvojuši dažāda veida vardarbību un šie cilvēki apgalvo, ka ļaundaris ir 100% atbildīgs par nodarījumu un viņš ir upuris. Es to pilnībā respektēju, saklausu un saprotu. Bet jautājums ir, vai arī šādās reizēs iespējams uzņemties 1% atbildības par šo situāciju – kā es kā pieaudzis cilvēks strādāju ar savu traumu, vai varu uzņemties atbildību par to, kā es jūtos?

Vai tu jūti, ka karš Ukrainā šobrīd uzjundī mūsu vēsturisko kolektīvo traumu?

Jā, ir sajūta, ka šīs kolektīvās traumas brūce ir atkal atvērusies un notiekošais ir ļoti klātesošs. Es cenšos iedrošināt sevi un citus, padomājot, kādas ir iespējas šajā laikā – palīdzēt, aktivizēt katram savu atbildību, stiprināt pašiem sevi, citam citu, savu valsti? 

Kāpēc tu esi izvēlējusies strādāt šajā grūtajā profesijā?

Šajā dzīves posmā man dzīve dod iespējas un es tām atsaucos ar savām dāvanām. Man nevienu brīdi nav sajūta, ka es censtos ielauzties pa aizvērtām durvīm. Es eju pa atvērtām durvīm un darbojos tur, kur satiekas mans uzdevums, manas spējas un Dieva dāvanas. No izglītības un pieredzes viedokļa es nemaz neko citu nevarētu darīt. Mani motivē redzēt transformāciju sevī un citos, tā ir labākā alga, tas ir sirdsdarbs. Līdztekus darbam man ir arī ārkārtīgi svarīgi atjaunoties, atgūt spēkus, lai es spētu būt līdzsvarā, jo tikai tā es varu būt profesionālis. Kā es zinu, ka mans darbs ir mans aicinājums? Jo man nav šaubu! Ja pienāks diena, kad sākšu šaubīties un sajutīšu nepieciešamību ko mainīt, es to darīšu. Man nepatīk runāt publiski vai lielām grupām, bet ļoti patīk darbs 1:1, kur drošā telpā divu cilvēku kopējā enerģijas laukā mēs varam atrast veidus kā transformēt ko grūtu.

Ko Tev ir devusi saziņa ar aizejošiem cilvēkiem, ko mācījusi?

Manā darbā jābūt pazemīgam. Jā, man ir pieredze, esmu daudz mācījusies, bet, ejot pie otra cilvēka, ir jāiet ar pazemību un attieksmi – es īsti neko nezinu. Ar visdziļāko cieņu, ar noliekšanos otra personības un dvēseles priekšā. Īpaši ejot pie tiem cilvēkiem, kas ir tuvu aiziešanai, ir svarīgi iekšēji apklust un iet ar iesācēja prātu, ar dziļu iekšēju lūgšanas stāvokli un atbalstīt ar dziedinošu klātbūtni. Patiešām satikt otru un saklausīt, ko viņam vajag – tā ir māksla un to ir grūti izdarīt. Es domāju, ka ikvienam, strādājot hospisā, ir šī perspektīva – katra diena ir dāvana. Jā, mēs strādājam ar ļoti skumjām situācijām, bet jautājums ir, cik mēs paši pilnvērtīgi dzīvojam savas dzīves? Ko es gribu, lai tiek rakstīts uz mana kapakmens? Ko es aiz sevis atstāju? Nebaidīties dzīvot! Tik ļoti sirdi aizskaroši ir bijuši mūsu pēdējie aizgājēji, katru dienu paužot atgādinājumu – nebaidīties dzīvot. Ko tas mums katram nozīmē, tā jau ir mūsu interpretācija.