Kristīnas viens no lielākajiem dzīves triecieniem bija vīra vēzis. Viņš sešus gadus ārstējās, bet diemžēl cīņu zaudēja. Visus šos gadus sievietes dzīve bija pakārtota vīra un bērna vajadzībām. Kad vīrs aizgāja, viņa sajuta, ka zina, kas ir vajadzīgs cilvēkiem, kuri ir šādās situācijās. Kā var palīdzēt nevis pašam slimniekam, bet tuviniekiem. Un jau vairāk nekā pusgadu ir iesaistījusies Hospiss LV organizācijā, lai dalītos ar savu pieredzi.
Par nāvi ir jārunā, līdzās nāvei ir kādam jāpaliek, slēpjoties no tās mēs nodaram viens otram pāri.. Tikai kopā mēs varam ielaist gaismu, klātbūtni un atrast skaisto arī tajos ikdienas sīkumos, ko klusi dzīvēs ienes nāve.
Skaties raidījumu: