Hospisa darba lauks ir ārkārtīgi plašs, bet tas, ko mēs darām, nav piliens jūrā
Intervija ar Ievu Keišu, Hospiss LV projektu vadītāju un brīvprātīgo
Autors: Dace Pētersone
Datums: 08.06.2022
Nāves pieredze – kritiens augšup
Man ir ļoti mīļa grāmata, kuru sarakstījis franciskāņu mūks Ričads Rors. Viņš bijis Latvijā vairākas reizes, Juris Rubenis ar viņu diezgan cieši sadarbojas, sarakstījis daudzas grāmatas, bet noteikti iesaku šo mazo grāmatiņu, kura saucas “Kritiens augšup”. Tā ir par to, ka cilvēka transformācija var notikt vairākos veidos, bet tas populārākais veids diemžēl ir caur ciešanām vai smagu krīzes situāciju, kurā cilvēks it kā krīt lejā. Bet Ričards Rors to sauc par kritienu augšup.
Jo caur šo sāpīgo, smago pieredzi cilvēks tiek savā ziņā transformēts, lai varētu redzēt lietas plašāk un saprast vairāk.
Brīvprātīgajiem kā likums ir nācies saskarties ar tuvinieka nāvi vai smagu slimību savā ģimenē vai cieši blakus. Es nezinu nevienu cilvēku no mūsu brīvprātīgajiem, kuram nebūtu šāda pieredze. Parunājot ar cilvēkiem mazliet dziļāk, es saprotu, ka cilvēki patiešām transformējas caur šo pieredzi.
No apņemšanās palīdzēt līdz iespējai – 2 gadi
Man jau ļoti sen bija doma, ka gribu palīdzēt slimnīcu sistēmai. Es pati ilgu laiku pavadīju Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un no iekšpuses redzēju un izjutu, kā šī sistēma strādā.
Varu teikt tikai to labāko par mediķiem, sevišķi, ārstiem, jo viņi dara to, ko viņi var – tik, cik tas resurss viņiem ir. Vājais posms slimnīcā bija medmāsas. Manā gadījumā medmāsas bija ļoti svarīgas, jo es biju intubēta ar plaušu ventilāciju un pilnīgi paralizēta. Šādā stāvoklī ir ļoti svarīgi, lai varētu ar medmāsu izveidot acu kontaktu – jo tā ir vienīgā iespēja sazināties.
Pēc tam, kad iznācu no slimnīcas, man bija sajūta, ka es esmu daudz to sistēmu redzējusi no iekšpuses un man savā ziņā ir tik ļoti paveicies, jo es esmu kaut kādā brīnumainā kārtā tikusi no tā ārā un varu staigāt. Izlēmu, ka es noteikti gribētu kaut ko darīt lietas labā. Nevis tāpēc, ka bija slikti un vajadzētu ko uzlabot, bet tāpēc, ka es, ilgi tur esot, redzēju, cik ļoti pietrūkst kāda, kurš varētu pienākt, iedot padzerties, palasīt grāmatu vai vienkārši pasēdēt blakus. Darīt tādas vienkāršas lietas, kas nav medicīniskas manipulācijas, piemēram, uzsegt segu vai pamainīt pozīcijas guļošam slimniekam. Slimnīcas personālam tam nav laika, viņi nevar veltīt vienam slimniekam tik daudz uzmanības, cik būtu nepieciešams. Viņi, protams, dara, ko var – katrs pēc savas saprašanas.
Un tad es vairākas reizes mēģināju pieteikties vienā vietā, otrā vietā un man neviens pat neatbildēja. Tas vēl bija tas laiks – 2017., 2018. gads, kad īsti nebija tādu iespēju. Pēc vairākiem mēģinājumiem es nospriedu, ka aizslēgtās durvīs lauzties nevajag. Tāda ir mana pieeja dzīvei. Ja nevar, tad nevajag.
Pēc kāda laika Integrālās izglītības institūtā Indulis Paičs organizēja semināru par nesen iznākušo Ketlīnas Daulingas Singas grāmatu “Uz nāves sliekšņa”. Tur es nejauši satiku tagadējo Hospiss LV aprūpes vadītāju Intu Gerhardi. Inta stāstīja par brīvprātīgo darbu, ko viņa dara. Tad vēl hospiss nebija pat ne plānā, bet Inta jau darīja brīvprātīgo darbu, viņai bija pieredze ar tēvu, kurš slimoja ar onkoloģiju un viņai arī bija sajūta, ka vajag palīdzēt slimnīcu sistēmai. Toreiz es Intai teicu, ka es arī gribētu piedalīties un tā tas arī palika. Mēs apmainījāmies ar telefoniem, Inta teica, ka piezvanīs, tad, kad būs kādi jaunumi, izveidojusies kāda brīvprātīgo grupa. Un viņa man piezvanīja pēc diviem gadiem, kad bija ieplānotas hospisa pirmās brīvprātīgo apmācības. Es pabeidzu apmācības un tad sākās akcija “Galds savējiem”, kuru Ilze Neimane – Nešpora un Ilze Zosule bija aizsākušas jau pavasarī, kad bija pirmais Covid-19 vilnis.
Pilna laika brīvprātīgā
Ilzes bija izlēmušas atbalstīt Covid-19 krīzes laikā noslogotos medicīnas darbiniekus, katru dienu piegādājot tiem siltas maltītes un es pieteicos vadāt ēdienu. Soli pa solim es iesaistījos arvien vairāk un vairāk. Pandēmijas sakarā man personīgi bija arī vairāk brīva laika, mana biznesa nozarē viss bija apstājies un biju pilnībā pievērsusies hospisa darbam. Šis bija tāds periods – apmēram 2 gadi, kad es biju gandrīz kā pilna laika darbinieks. Tad mums sākās arī “Svētku galda” projekti slimnīcā, ar restorānu gatavotu maltīti iepriecinot slimnīcu paliatīvo nodaļu pacientus. Agrāk šos pasākumus rīkojām ārā slimnīcas pagalmā. Tad paralēli visam vēl “Atelpa savējiem” projekts, kur sūtījām mediķus atpūsties. Arī tagad šis projekts ir manā pārziņā.
Šobrīd hospisā lielākoties daru administratīvu darbu un daru to tāpēc, ka zinu, ka vajag – kādam tas ir jāizdara. Man liekas, ka šī ir lieta, kas mums visiem kā sabiedrībai ir ļoti svarīga. Jo situācija, kāda šobrīd ir pie mums, nav normāla. Mums Latvijā ir ļoti daudz insulta pacientu. Mēs ikdienā to neredzam, jo mēs viņus nesatiekam uz ielas vai kaut kur citur, tādēļ, ka šie cilvēki uz ielas nenokļūst, viņiem nav tādas iespējas. Ja cilvēkam ir insulta diagnoze, viņam, kā likums, ir kustību traucējumi un principā viņam nav kur palikt. Slimnīcā viņu apārstē, pēc tam seko rehabilitācijas centrs “Vaivari”, uz kuru ir jāstāv ilgi rindā un tur var pavadīt tikai divas nedēļas. Pa divām nedēļām insulta pacientam nevar izdarīt precīzi neko. Varbūt piederīgie var nedaudz atvilkt elpu. Bet tad tas cilvēks atkal ir jāved uz mājām. Te ir tādas paralēles – hospisā vairāk ir onkoloģiskie pacienti, jo viņiem ir terminālas dzīvildzes, bet citādi tur ir ļoti daudz līdzību. Arī, kad no paliatīvās nodaļas cilvēku atved mājās, piederīgie nezin, ko ar viņu darīt. Viņiem nav ne aprīkojuma, ne zināšanu, lai viņi varētu rūpēties par savu tuvinieku.
Ar nāves tēmu ir grūti konkurēt
Hospisa ideja patiesībā ir brīnišķīga un man liekas, ka tā ir joma, kurā ir vērts iesaistīties un tas ir noteikti jādara – tas arī ir iemesls, kādēļ es veltu laiku šim projektam un veltīšu arī turpmāk.
Man pašai šķiet, ka viens no hospisa uzdevumiem ir panākt, lai sabiedrība pieņem nāves faktu. Ka tas notiks ar mums visiem. Un mēs diezgan daudz darām, lai rosinātu par to domāt. Tas ir ceļš soli pa solim, kuru mēs ejam, lai izglītotu sabiedrību par to, ka dzīves nobeigums ir tieši tikpat svarīgs, kā dzīves sākums, ja ne vēl svarīgāks.
Es redzu savā draugu un paziņu lokā, ka bieži vien cilvēkiem ir liela neizpratne par to. Viņi saka man: “Ko tu vari ņemties ar to nāvi, it kā dzīvē maz būtu ciešanu un problēmu”. Jo cilvēki negrib to redzēt un negrib par to runāt. Jo tas ir nepatīkami.
Brīvprātīgo darbu var darīt dažādi. Šobrīd mēs organizējam dažādus citus projektus un akcijas arī tādēļ, ka mēs ar tām gribam pievērst uzmanību hopsisa tēmai. Kad iedziļinājos, sapratu, ka ar nāves tēmu mēs nevaram konkurēt. Tas nav tik vienkārši, ka mēs palaidīsim reklāmiņu un mums visi saziedos, jo cilvēki grib ziedot sunīšiem un kaķīšiem, bērniem, izglītībai, labi – vēl veciem cilvēkiem, bet mirstošiem cilvēkiem? Atkal te ir tā paradigma, ka es negribu par nāvi neko zināt, tas nav mans, re, kur labāk es pārskaitīšu dzīvnieku patversmei. Un tas arī ir vajadzīgs. Cilvēks grib darīt labu, bet nāves tēma nebūs tā, kuru izvēlēsies atbalstīt. Nāves tēma ir tas smagais gals un prasa sistemātisku un stratēģiski ļoti gudru pieeju.
Vezums ir piekrauts, un kādam tas jāstumj uz priekšu
Šis hospisa projekts ir pilotprojekts. Esam ļoti pateicīgi Labklājības ministrijai, ka varam pilotēt šo projektu. Pilotprojekts beigsies šogad decembrī. Kas notiks tālāk? Grūti pateikt, vai Labklājības Ministrija izlems, ka turpinās šo projektu, ka tas ir sevi attaisnojis. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka ar kaut ko ir jāsāk un šī ir privāta iniciatīva, kas nāk no Ilzes Neimanes Nešporas – aizsākt šo kustību. Tas ir milzīgs vezums, ko Ilzes ir uzņēmušās. Tā emocionālā slodze ir ļoti liela. Vezums ir piekrauts un tas ir kādam jāstumj uz priekšu un tas arī ir iemesls, kāpēc es joprojām tur esmu, jo šad un tad es jūtu, ka varu atbalstīt ne tikai cilvēkus, kuriem nepieciešama hospisa palīdzība, bet arī pašu komandu, parunāt kādā garākā sarunā ar vienu vai otru, uzklausīt. Tas ir svarīgi, jo man liekas, ka mēs visi kādā brīdī izdegam, tāpēc ka izdegšana ir viens no labdarības un, sevišķi tādā smagā tēmā, kā dzīves nobeigums, blakus riskiem.
Mēs gribam cīnīties nevis par paliatīvās aprūpes uzlabošanu, bet par to, lai izveidotu hospisa sistēmu, kura ļautu cilvēkiem cieņpilni pavadīt pēdējās dzīves dienas. Kas notiek, kad cilvēks ir smagi slims? Viņš kaut kur guļ, labākajā gadījumā dzīvesvietā, kur viņam blakus ir tuvinieki. Bet visbiežāk viņam ir nodrošinātas tikai minimālās vajadzības. Nav vispār iespēju padomāt par to, ka varbūt šis cilvēks gribētu vēl ieelpot svaigu gaisu, varbūt viņam ir kādas vēlēšanās, viņš grib kaut ko vēl izdarīt. Tas nevienu neinteresē.
Skaidrs, ka to hospisa māju uzbūvēt tā, lai visiem uzreiz būtu pietiekami, nebūs iespējams. Bet šis pilotprojekts varētu darboties kā labs piemērs, lai cilvēki var nākt kā brīvprātīgie, redzēt, kā sistēma strādā.
Vēl man liekas, ka ļoti svarīgas ir apmācības. Es organizēju iepriekšējās apmācības. Tas ir liels projekts, bet es arī saprotu, ka tas ir mūsu lielākais resurss, kā varam papildināt brīvprātīgo rindas. No katras grupas atnāk cilvēki, kas vēlāk veido hospisa kodolu. Tas ir tāds cilvēku loks, kuri sanāk kopā, sajūt viens otru un grib turpināt to darbu. Daži pazūd, bet nekad jau nevar nevar zināt, kad iesētā sēkla izdīgs.
Domājot par hospisa darba lauku, kas ir ārkārtīgi plašs, man nav tādas sajūtas, ka mūsu darbs ir piliens jūrā. Man šķiet, ka darīt šo kaut vai soli pa solim un darīt to tādā veidā, kā mēs to darām – sabiedrības izglītošanas veidā, runājot par to un visur nebaidoties to pieminēt – man liekas, tas ir ļoti svarīgi. Tas tiešām prasīs ilgu laiku, bet es zinu, ka mēs to hospisu uzbūvēsim.
Hospisa kustība – iespēja pavadīt brīvo laiku jēgpilni
Ja mēs paskatāmies uz Rietumu sabiedrību, tur ir goda jautājums darīt šo brīvprātīgo darbu jau gadu desmitiem. Jebkurš cilvēks, kuram ir laba karjera, kādā savas dzīves brīdī ir veltījis laiku brīvprātīgajam darbam. Mums nav tādas tradīcijas. Es domāju, ka mums ar laiku šīs tradīcijas izveidosies, ka cilvēki arvien vairāk sapratīs, ka ir jādod kaut kas sabiedrībai un ir jāvelta savs laiks brīvprātīgajam darbam. Bieži arī var redzēt, ka jauni cilvēki, piesakoties darbā, savos CV jau liek savu brīvprātīgā darba pieredzi, jo tas ir savā ziņā rādītājs, kas kaut ko liecina par cilvēku, par personību un viņa vērtībām. Es domāju, ka tas ir ļoti jauki un ka hosipss šo kustību vēl vairāk veicinās un attīstīs.
Man pašai iesaistīšanās hospisa kustībā palīdzēja iemācīties klausīties cilvēkos. Klausoties un pievēršot cilvēkam visu savu uzmanību, veidojas pavisam cita enerģija. Arī tā izkāpšana no lomām, tas, ka darām kaut ko, kas nav mūsu ikdiena un darām to kā brīvprātīgie, neko par to nesaņemot, man liekas, ir ļoti forši.
Vajag cilvēkus slēgt klāt Hospisa kustībai. Es redzu pēc sevis un domāju, ka neesmu vienīgā, kurai ir šāda problēma – brīvprātīgais darbs bija stipri vairāk iespējams, kad bija pandēmija un visi bijām brīvāki, vismaz es, jo man bija relatīvi daudz laika. Un hospiss bija iespēja aizpildīt to brīvo laiku jēgpilni.
Ilze Neimane–Nešpora, Hospiss LV dibinātāja un valdes priekšsēdētāja:
Ieva ir dīva, viņā ir tāds cēls aristokrātisks, piepildīts skaistums. Ievas klātbūtne hospisā atbrīvo, palīdz atsiet mezglus. Jo dziļi un no sirds izrunāties var tikai ar komandas cilvēku, ar to, ar kuru kopā tiek celta tā māja.
Un Ieva ir mana draudzene. Hospisā esam godīgi pret to, ko darām un viens pret otru. Ir stīga, kas jānoķer, ir jāatrod cilvēks, kas ir uz viena viļņa. Te mēs esam tādi, kādi esam patiesībā, mēs esam paši. Hospiss ir mūsu vieta Latvijā, mūsu pašu telpa, kur mēs esam tīras dvēseles.
Ievai ir tāds plūstošas, rāmas upes sindroms. Viņā ir cēlums, ko viņa iznesusi ar savu dzīvesstāstu un būtību. Šī Ievas īpašība ienāk hospisā kā zieds vainagā, kur cilvēkus vieno dziļas personiskas vērtības.
Inta Gerharde, Hospiss LV aprūpes vadītāja
Ieviņa ir brīnišķīgs cilvēks – viņā vienlaikus ir sievišķīgs smalkums un spēks.
Viņa ir meklētājs ārpus ierastās ikdienības ar vēlmi izzināt, sajust, piedzīvot un saprast vēl nezināmo. Esmu piefiksējusi, ka dažkārt mēs lasām vienas un tās pašas grāmatas un klausāmies vienus un tos pašus lektorus.
Es ļoti priecājos, ka mūsu ceļi ir krustojušies un mēs esam vienā komandā. Uz viņu var paļauties un uzticēties – varam būt absolūti droši, ja Ieviņa kaut ko uzņemas izdarīt, tad viss būs vislabākajā kārtībā.