Es sevī laimi atrodu tad, kad esmu pret sevi godīga, un tas ir drosmīgs ceļš. Tu vari būt laimīga, ja pēc mūsdienu priekšstatiem esi nepareiza. Kāpēc vispār sevi tā jāierāmē, visa dzīve jādzīvo pēc kādiem priekšstatiem? Katra ieelpa, katrs apēstais kumoss mūs pietuvina nāvei, bet, kamēr ir šī ķermeņa dzīve, tajā jābūt baudpilniem mirkļiem. Lielās dzīves gudrības, viedās atziņas, ko pauž mirstoši cilvēki, ir par to, ka ikvienam  jādzīvo pēc sava dzīves koda. Vistrakākā ir nožēla, ka esmu dzīvojis savu dzīvi ne tā.Nav nekādas kritikas par to, kādu dzīvo savu dzīvi, galvenais, lai tā ir TAVA, nevis citu diktēta dzīve.

– Sacīji, ka laime ir drosme pateikt stop, ja jūti, ka tas nav tavs kods. Pirms vairākiem gadiem tu pateici stop arī savam tābrīža garīgajam skolotājam no Krievijas, kura mācībai biji sekojusi desmit gadus.

– Tā bija mana lielākā, dziļākā garīgā vilšanās. Man jau bija ideja par hospisu, bet mans viltus garīgais skolotājs pajautāja: “Kam tev vajag ar mirstošajiem ņemties?” Tajā brīdī man beidzot atvērās acis. Esmu ļoti racionāla, ar loģisku prātu, bet desmit gadus biju absolūti nozūmēta. Viena no lielākajām ēsmām ir labi attīstīts intelekts, viņam arī tāds bija, tas mani apbūra, bet ar to nepietiek – jābūt arī inteliģencei. Diemžēl šajā gadījumā intelekts bija iznīcinājis inteliģenci… Bet inteliģence ir sievišķība, empātija, cieņa, mīlestība – mēs, sievietes, nedrīkstam to sevī ignorēt. Mums kopš bērnības mācīts iekļauties sistēmā, bet laime, ka mūsos mīt ragana, kas vienā brīdī pasaka: stop, pietiek! Jūs varat mani kaut nosvilināt, bet es tālāk par šo ceļu neiešu!

Bez šaubām, tas bija ārkārtīgi sāpīgi – atzīt sev, ka desmit gadus esi bridusi pa kaut kādu purvu, kas bijis ietērpts vissvētākajos nosaukumos, bet tām īstajām, viedajām zināšanām ar to nav bijis nekāda sakara… Protams, man tā bija dziļa bedre, taču arī ļoti liela skola. Izmetu visus pierakstus un sāku no gala.

Patiesībā man viena no lielākajām vilšanām dzīvē ir cilvēki, kas iet garīgās attīstības ceļu, bet neizmanto savu potenciālu. Ja esi autoritāte ar sekotāju pulku, dari un rādi kaut ko vēl, ne tikai skaisto ķermeni dažādās pozās un ceļojumus. Neviens no maniem tā sauktajiem jogas draugiem hospisa aktivitātēs neiesaistās, un man jājautā – ko tieši viņi praktizē, kas tas ir par garīgumu? Kā vari izmērīt, cik garīgs esi? Kas ir garīgie sasniegumi? Kas par to liecina? Diplomi pie sienas? Piedod, sēdēt taisnu muguru lotosa pozā nav garīgums, bārstīt gudras pērles arī ne. Cik ilgi var meditēt un braukāt uz Indiju? Es kādā brīdī atskārtu – cik tālu var iet ar sevis pilnveidošanu? Garīgā izaugsme nav garīgā izaugsme, ja tā vērsta tikai uz sevi, sevis uzlabošanu. Kādā brīdī šim rietumnieciskajam egoismam ir jāpasaka stop. Manuprāt, visu šo mācību dziļākā un galvenā būtība ir dalīties ar to, kas tev ir. Ja tevī ir un tu dod, tev mazāk nepaliks.

– Tu turpināji iet pa šo vēdisko ceļu, tikai kopā ar citu skolotāju.

– Pirms desmit gadiem kopā ar viltus skolotāju un citiem garīguma meklētājiem svētceļnieku mekā Nepālā nokļuvām kāda vietējā vīra ģimenē. Sieva aukstajā istabiņā bija uzklājusi galdu, ap kuru mūs nosēdināja, un vīrs katram vaicāja: “Kas tu esi?” Tobrīd šķita, ka uzsprāgst visi smadzeņu neironi, jo tas nav vienkāršs jautājums. Klausījos, kā mani ceļabiedri stāsta, cik viņiem gadu, ar kādiem biznesiem nodarbojas, ko sasnieguši, bet… kad pienāca mana kārta, man asaras pār vaigiem bira kā pupas, godīgi teicu, ka nezinu, kā mani sauc, jo dvēselei nav vārda, ka esmu mūžīga dvēsele savā ceļā un jūtu milzīgu svētību un pateicību, ka esmu tur nonākusi. Tad viss tā atvērās un saslēdzās, ka šis Nepālas vecais vīrs vēlāk kļuva par manu skolotāju. Tāda saikne man nav bijusi ne ar vienu cilvēku. Varu atkārtoties – drosme ir tā, kas atver vārtus uz laimi. Tā bija mana drosme – būt godīgai. Dzīve mums piedāvā iespējas, laime ir nepretoties un būt drosmīgai pieņemt to, kas tev paredzēts.

Man šķiet, laime ir tad, kad tu meklē un atrodi slepenās atslēgas, ar ko atvērt senās lādes, kuras ir tevī jau kopš dzimšanas. Tos savus kodus. Var jau uzskatīt, ka tā ir psihes stimulācijas programma, atklājot lietas, kas tevi nostiprina tavā garīgajā ceļā. Piemēram, mana mamma nekad nav interesējusies par Indiju, bet, būdama stāvoklī, lasīja romānu Lieti nāk (tajā Indija tēlota kā cilvēka meklējumu galamērķis, kurā neviens nespēj palikt nemainīgs, – aut.).  Smejamies, ka tāpēc tāda esmu. Un vēl – psihoterapijai ir tikai simt gadu vēsture, šīs zināšanas nav pārbaudītas paaudzēs, tā vairāk ir tāda… diezgan kareivīga, egoistiska sevis terapeitēšana. Patiesībā man par to ir iekšējs konflikts, jo es arī eju pie terapeita un urķējos sevī, bet nevaru apgalvot, ka tas mani būtu darījis iekšēji dziļi laimīgāku. Taču jogas seminārus apmeklē arī psihoterapeiti, tas liecina – arī viņiem kādā brīdī ir vēlme pēc šīm senajām zināšanām.

Kaut vai – kur mēs esam tikuši ar filozofiju, ka astoņpadsmit gados esi neatkarīgs, dodies prom no ģimenes un neliecies par to vairs ne zinis, jo esi pārņemts ar jauniem sasniegumiem? Tas viss ļoti sāpīgā veidā atnāk atpakaļ, kad saskaramies ar slimībām un nāvi. Skumji, ka mēs norokam gadsimtiem senas tradīcijas, jo mūsdienās tiek propagandēts, ka tev kā neatkarīgai būtnei ir jāattīstās, visu laiku kaut kas jāpierāda, jāvar un jāpārvar sevi nez kādos līmeņos. Agrāk cilvēki dzīvoja kopā, kopienās, kur cits citu atbalstīja.

Austrumu zemēs joprojām tā ir – vienīgā ģimenes māja piestūķēta pilna ar jaunajām paaudzēm. Ja Indijā aiziesi uz veikalu un tajā vajadzīgās lietas nebūs, pārdevējs uzreiz zinās, ka brālēna vai brālēna brālēna veikalā tā noteikti ir, un neliksies mierā, kamēr to neapskatīsies. Vai te kaut kur tā notiek? Jo nav tās atbalstošās saimes, kopienas sistēmas. Manuprāt, arī tāpēc mēs zaudējam to īsto, dziļo laimes izjūtu, jo nav fundamentālās drošības.

Senči un viņu pieminēšana vispār ir ļoti būtiska tēma. Man vienmēr bijusi enerģētiska pretestība pret latviešu bēru un kapu kultūru. Atceros: bērnībā mums bija jābrauc uz kapiem, un pirmais, ko tur darījām, meklējām grābekli vai lāpstu, jo kaut kas bija jārok vai jāstāda, citādi – ko gan pārējie nodomās, ja kapi nebūs apkopti! Tas nozīmē, ka pat kapos mums nav laika padomāt, kur mēs vispār esam un kāpēc, jo pēc padarītā esam tik pārguruši, ka labi ja pāris minūtes uz soliņa piesēž – un mašīnā prom. Tas taču ir absolūti greizi!

Nepālas skolotājs, pie manis viesodamies, jautāja, kur man mājās atrodas senču pieminēšanas vieta. Skatījos lielām acīm, jo mājās tādas nav, tāpēc jau mums ir kapi! Skolotājs atgādināja, ka tādējādi paši sev esam atņēmuši ārkārtīgi jaudīgu enerģētisko avotu, kurā vari gluži kā rozetē iespraust savu bateriju un uzlādēt sevi ar iekšēju viedu piepildījumu, jo senči ir augsts dievišķības līmenis. Tāpēc senči jāgodā, kā to cilvēki darījuši tūkstošiem gadu. Brīdī, kad savās mājās aizdedz sveci un domās piemini senčus, ir kaut kas intīms, tāds iekšējs klusums. Es savus senčus pieminu katru dienu un, kopš to daru, jūtu atbalstu. Veicot šos rituālus, tiek atšķetināti arī  dzimtas sāpīgie mezgli. Rituālu pazaudēšana (jebkādu – tautisko vai reliģisko) iznīcina dziļo miera un līdz ar to arī laimes izjūtu. Meklēt sevī to iekšējo pamatu – tas ir kā noaust pamatīgu paklāju, uz kura, kad dzīve uzliks pamatīgu nastu, varēsi nostāvēt. Gluži kā stellēs, kad auž audumu, – pamatiem jābūt stingriem, tikai tad var kaut kas tapt. Tāpat arī dzīvē.

– Tu vairāk nekā divdesmit gadu ej šo garīgo ceļu, esi bijusi četrpadsmit reižu Indijā, sešas – Nepālā, arī Tibetā. Esi tam veltījusi ļoti daudz sava brīvā laika. Ko tas viss tev ir devis?

– Kāpēc cilvēki tūkstošiem gadu ir pievērsušies garīgām praksēm? Lai krīzē (arī kad mirsti) vari apturēt prāta plūsmu un ieslēgt sevī to sakrālo stāvokli, kādā esi meditācijas laikā. Esmu to izdzīvojusi, kad, krītot lidmašīnai, visi apkārt kliedza, bet es iegāju savā sakrālajā telpā un mierā skaitīju lūgšanu. Tad pārliecinājos, ka tas viss nav bijis velti. Vienalga, kādā sistēmā vai ticībā esi, to vajadzētu praktizēt katram. Slimnīcās redzu, kā, piemēram, katoļticīga sieviete priecājas, ja kāds no brīvprātīgajiem ir viņas ticībā un viņi kopā var sirsnīgi skaitīt lūgšanu. Tas ir apziņas lauks, kurā viņa ieies, arī kad mirs.

– Esam tikušas līdz tēmai par nāvi. Kāpēc ir tik svarīgi par to runāt, un kāpēc sabiedrība no tās tik ļoti izvairās?

– Pirmām kārtām cilvēks tikai tad ir pa īstam dzīvs, ja apzinās savu mirstīgumu, jo nāve ir kā dzīves dzinulis. Nāves pieņemšana piešķir dzīvei garšu un liek maksimāli izmantot dzīves dotās iespējas. Savas mirstības apzināšanās cilvēku ieliek tādos ētiskajos rāmjos. Taču latviešiem piemīt nesaprotams misticisms un aizspriedumi, ka, runājot par nāvi, vari kaut ko piesaukt. Patiesībā tās ir iekšējās bailes, ar kurām ir nepatīkami saskarties. Bet, šajā tēmā iedziļinoties, to var vērt vaļā kā tādu grāmatu un atklāt pārsteidzošas lietas, un pārstāt baidīties no nāves. Jo nāve mums visiem ir garantēta, – vai nevajadzētu par to interesēties? Tāpēc mēs organizējam arī Nāves kafejnīcas, kur jebkurš var brīvi runāt, dalīties savās izjūtās par nāvi un miršanu.

Gluži tāpat kā mūsu ķermenis zina, kā piedzimt, jo tas ir dabisks process, kurā nekas tāds no malas nav jādara, mūsu ķermenis zina, kā nomirt. Un tas var būt skaisti. Tāpat kā dzemdības var būt skaistas, arī nāve var būt skaista. To aprakstījuši ļoti daudzi autori, ir neskaitāmi daudz stāstu par klīniskajām nāvēm, kas apliecina – nevajag baidīties, tur viss ir labi, tur viss ir droši. Cilvēks ieiet īpašā starojumā, kas ir ļoti sildošs, draudzīgs un pieņemošs. Kāpēc sevi nesagatavot apzinātam un skaistam miršanas brīdim? Tas ir gluži tāpat kā dzemdībās. Zinot, ka sāpes rodas galvā, tās atlaižot, sāpes vairs nav tik neizturamas, – pati otrajās dzemdībās par to pārliecinājos. Ar nāvi ir tas pats, ja tai noņem ciešanu pārvalku. Bet mēs, latvieši, krāmējam nāvei virsū ciešanas, neatbrīvojam telpu tam visam skaistajam, kas piederas pie šī procesa. Man tiešām šķiet, ka miršana ir gaišs un cēls brīdis, kad izpausties mīlestībai. Nāve ir silta un vieda. Nāve ir jāciena.

– Tikko salīdzināji dzemdības ar miršanu, un tavās otrajās dzemdībās bija mirklis, kad dzima arī ideja par cieņpilnu aiziešanu – hospisa aprūpi.

– Jā, katrs bērns atnāk ar savu stāstu, Matīss atnāca ar šo, un es to ļoti respektēju. Zinu, ka nedrīkstu to ignorēt. Ja man tāda doma, vīzija atnākusi, tad man jāuzņemas atbildība, lai tas notiktu. Matīss piedzima mājdzemdībās, kurām es nopietni gatavojos, lasīju grāmatas, meklēju uzticamus cilvēkus. Un tajā sakrālajā brīdī, skatoties tikko dzimuša bērniņa acīs, kad pārņem sajūta, ka tev acīs raugās mūžība, tādā eksistenciālā mierā un dziļumā sapratu, ka šī ir līdzīga nots tai, kāda ir mirstot. Nāve un dzemdības ir kaut kas ļoti tuvs. Abas ir robeža, kur saskaras dzīvība un nāve. Un, gluži tāpat kā dzemdējot, tu neesi slima, tu caur savu ķermeni ļauj bērnam ienākt šajā pasaulē un vari to darīt mājās, tāpat arī mirstot – cilvēks vairs nav pacients, tātad viņam nav jāatrodas slimnīcā, tas ir ļoti personisks process, protams, klātesot atbilstošam un atbalstošam personālam. Man mājdzemdībās bija četru cilvēku komanda, tāpat jābūt arī mirstošajam.

Mirstošam cilvēkam, kam medicīna palīdzēt nevar, nav jāatrodas slimnīcā, tāpēc ir radīta un gandrīz visās attīstītajās valstīs citur pasaulē darbojas lieliska sistēma – hospisa aprūpe, kas nodrošina cieņpilnu aiziešanu cilvēkiem visos vecumos. Pārsvarā onkoloģijas pacientiem, un, kā zināms, vēzim patīk arvien jaunāki cilvēki, kam vēl ir mazi bērni… Hospiss nav tik daudz stāsts par vecīšiem, kuru aiziešana ir dabisks process, lai gan arī viņi pelnījuši pēdējās dienas pavadīt mājīgā un mierīgā gaisotnē – vai nu savās mājās, vai īpašos hospisa stacionāros, nevis nomirt slimnīcas gaitenī, kā tas bieži notiek.

– Mēs tik maz par šādām tēmām runājam, tāpēc varbūt muļķīgs jautājums – kas vainas slimnīcai?

– Pagājušogad nomira mans skolotājs. Kad tas notika, sieva viņam slimnīcā nedēļu bija līdzās. Kā zināms, Nepālu pasaules attīstīto valstu sarakstā ierindo vienā no zemākajām vietām. Lūdzu, mini slimnīcu, kur pie mums var būt nepārtraukti klāt! Tas ir traģiski, ka cilvēkiem, kas varētu un gribētu būt līdzās šādā brīdī, nav tādu iespēju. Slimnīcā sistēma radīta tā, ka nav pat lāgā ķeblīšu, kur apsēsties, jo ciemiņi nav gaidīti, tas ir apgrūtinājums sistēmai. Es tam varu piekrist, ja notiek ārstēšana, bet, ja tuvinieks nevar būt klāt miršanā, tas nav humāni. Mēs cīnāmies par to, lai vismaz paliatīvās aprūpes nodaļās cilvēkiem būtu iespēja dzīvot blakus pēdējās dienas. Jo miršana ir vairāku dienu process, var pateikt, kad tas brīdis tuvojas. Ko es esmu sapratusi no mūsu vairāk nekā simts aizejošo cilvēku nāvēm – neviens negrib mirstot būt viens. Vientulība mirstot ir vistrakākā. Vienalga – tas ir garīgās sistēmas atbalsts vai tuvinieks, galvenais, lai kāds ir līdzās. Un hospiss to var noorganizēt.

Arī mirstošam cilvēkam ir izvēle. Taču mums miršanas procesā tam tiek atņemta brīvība izvēlēties. Pirmā brīvība ir par telpu – pie tavām durvīm ir jāpieklauvē. Slimnīcās tas netiek darīts. Noziedzīgi, ka mirstošus cilvēkus istabiņās saliek pa pieciem, – kāds taču vēl var izķepuroties. Tur tev jāēd noteiktā laikā un tas, ko dod. Tev nav nekādas tiesības neko izvēlēties. Nevari izvēlēties, ne ar ko būt līdzās savās pēdējās dienās, ne arī vēl pēdējoreiz baudīt savu iemīļoto ēdienu. Man šķiet, tas ir nežēlīgi. Hospisā šīs brīvības tiek saglabātas.

Es saprotu tos, kas ilgstoši paši kopuši mirēju, bet pēdējā brīdī tomēr salūst un sauc ātro palīdzību. Tās ir mīlestības provocētas bailes, ne jau bezatbildība. Jo šķiet, ka cilvēkam sāp, es neesmu pietiekami labs, lai viņu aprūpētu. Nāvei ir fizioloģija, bet cilvēki nezina, ko darīt, jo mēs par to nerunājam, neinteresējamies. Taču, ja mūsu valstī būtu hospiss, atbrauktu īpašā aprūpes komanda (gluži kā tas notiek dzemdniecībā) un izvestu cauri šim procesam, lai cilvēks var nomirt savās mājās, savā gultā, kā lielākoties visi grib.

Savukārt stacionārajā hospisā katram cilvēkam ir sava telpa, blakus var dzīvot tuvinieki. Hospisā ir īpašas gultas, sistēmas, skābeklis, māsas, ārsti, aprūpētāji. Virtuvē var kaut ko uzcept, lai māja patīkami smaržo. Var palūgt, lai ar gultu izstumj laukā pavērot saulrietu…

Tāda ir tā skaistā nāve – ja tuviniekiem ir atbalsts, ja viņi aprūpējot nav izdeguši. Hospisā cilvēki sāpēs nekliedz, jo ir atsāpināti, līdz ar to tiek noņemta trauksme, un tuvinieki ir garīgais atbalsts, viņi var pa īstam būt kopā: izrunāties, izsūdzēt grēkus, piedot, atcerēties skaistos mirkļus. Atvadīties. Darīt to, kas šajā procesā būtu jādara. Pēdējo reizi pateikt, ka mīl. Bet tad, ja tev jātiek galā ar visu sadzīvisko aprūpi, piemēram, ja mirst jauns vīrietis, bet sievai gan jāapkopj viņš, gan jāgādā par diviem maziem bērniem, – tā ir nasta, kas atņem nāvei viedumu. Hospiss to viedumu nes atpakaļ.

Esmu laimīga, ka vairāk nekā simt cilvēkiem bijusi citāda miršanas pieredze, ka pa mazam solītim ejam uz priekšu, lai šo ieviestu pie mums. Lai gan es neesmu ne aprūpētāja, ne mediķe, neesmu bijusi nevienam līdzās nāves brīdī, es esmu runātāja un cīnītāja pret kūtro sistēmu, vienalga – tā ir ļoti dziļa piepildījuma un laimes izjūta.

– Tas izklausās tik savādi – dziļa laimes izjūta, esot tik tuvu līdzās nāvei.

– Es izstāstīšu par projektu Piepildīta vēlēšanās un Aleksandru, kurš tika mētāts no vienas slimnīcas uz otru, skaidri zinot, ka brīnumu tur nebūs, bet ārstēm šis vīrietis bija iekritis sirdī – viņas ierosināja mums satikties. Sēdējām abi uz soliņa 1. slimnīcas teritorijā, cienāju ar konjaciņu, sapratu, kāpēc personāls viņu bija iemīļojis, jo viņš bija tāds kārtīgs vīrietis, kas iestājās par māsiņu tiesībām. Stundām pļāpājām, jo tas ir ļoti svarīgi – ļaut visu izrunāt. Noskaidroju, ka viņš kā kaislīgs samu makšķernieks grib to vēlreiz piedzīvot. Es, protams, neko nesaprotu no samu ķeršanas, zvanu savam paziņam Uģim, kas man vakarā atzvana un saka: “Ilze, tu nevari iedomāties – es piezvanīju vienam, tad otram, trešajam, uz ko tik viņi nav gatavi! Aleksandram būs samu ķeršana.” Diemžēl Aleksandrs to nepiedzīvoja. Viņš bija šķīries un sanīdies ar savu ģimeni. Feisbukā atradu viņa dēlu, kurš uz manām ziņām neatbildēja. Rādīju Aleksandram, kā dēls tagad izskatās, un viņš lūdza man tās fotogrāfijas izdrukāt. Dienā, kad viņam aiznesa dēla bildes, viņš negaidīti nomira. Trombs. Savukārt Uģis noorganizēja Aleksandra bēres uz kuģīša ar slimnīcas kolektīva piedalīšanos. Kad mācītājs runāja, visi raudāja, man šķita, ka mēs esam kaut kur aizpeldējuši… Tās bija skaistākās bēres… (Ilga klusuma pauze, kuru man negribas pārtraukt.)

Tas ir stāsts par nāvi, hospisu un cilvēkiem, kas šajos procesos iesaistās kā brīvprātīgie. To nevar definēt vai izskaidrot, bet tā ir milzu svētība un laime… Lai arī nebūt ne viegla. Jo laime ne vienmēr ir viegla.

*Saruna tika publicēta žurnālā Kā Būt Laimīgai. Pārpublicēta ar SIA Mediju Nams atļauju.