Kā visbiežāk izskatās nāve 2023. gada Latvijā?

Droši vien nāve, tāpat kā dzimšana, katram ir citāda. Visu, kas saistīts ar dzīvības procesiem, ir grūti izskaitļot – katra pieredze būs ļoti individuāla. Bet jautājums, protams, kā naglai uz galvas. Jāsāk jau laikam ar to, ka valstiskā līmenī noregulēta pakalpojuma, kas būtu pieejams visiem Latvijas iedzīvotājiem, mums nav. Šāds pakalpojums nav jau 33 gadus, no Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas nekas nav izdarīts. Tik vien kā mūsu pilotprojekts, kur gan mirstošiem cilvēkiem, gan viņu tuviniekiem bija iespēja saprast, kas tad ir cieņpilna nāve, kur atbalsts tiek nodrošināts pilnīgi visās nepieciešamajās jomās, kas ir gan sociālā, gan medicīniskā, gan garīgā aprūpe. Šobrīd ir parādījies vēl viens pilotprojekts, kuru nodrošina cits pakalpojuma sniedzējs. Kā viņiem iet, jājautā viņiem pašiem, bet es domāju, ka ļoti grūti, jo viņu izstrādātajā pakalpojuma paketē vispār nebija iekļauti medicīnas darbinieki – ārsts, māsas, māsu palīgi. Šajā pakalpojumā mirstoša cilvēka medicīniskā aprūpe ir jāorganizē caur ģimenes ārstu. Cik pārslogoti mūsu valstī ir ģimenes ārsti, laikam zinām mēs visi.

Bet tas arī ir pilotprojekts.

Tas arī ir pilotprojekts. Tas ir kā pilieniņš jūrā. Mūsu pilotprojektā bija 136 klienti, kuri varēja saņemt mūsu pakalpojumu pilotprojekta laikā. Iepirkuma dokumentos bija paredzēti 250 cilvēki šā gada laikā. Bet tas patiešām ir piliens jūrā, jo Latvijā gadā nomirst apmēram 28 tūkstoši cilvēku. Protams, ir ātrās nāves, tādas mēs gribētu visi. Atceros,  jaunībā lasīju Pola Brega grāmatu par badošanos, viņš mira 80 gadu vecumā, saulrietā sērfojot. Tā droši vien reti kuram no mums izdosies. Mēs joprojām saņemam zvanus, cilvēki dalās ar savu pieredzi un tas, ko mēs dzirdam, ir ļoti traki.

Kas slēpjas zem “ļoti traki”?

Tas, ka nav nekāda atbalsta.

Kā tas izskatās?

Tas izskatās tā, ka, cilvēks, piemēram, ir nokļuvis slimnīcā. Slimnīcā, kas ir diezgan saprotami, ir savi noteikumi un kārtība. Tur tiek stabilizēts pacienta stāvoklis, risināti akūti, neatliekami ar veselību saistīti jautājumi, veikti izmeklējumi, ārstēšana. Pārējā laikā cilvēkam tur nav jāatrodas. Paliatīvās nodaļas nav domātas tam, lai cilvēki tur mirtu, tur nav atsevišķas vietas, kur cieņpilni novietot mirušā cilvēka ķermeni. Miršana var būt ilgs process. Visbiežāk tas notiek naktī vai agrā rītā. Tur nav vietas, kur radinieki varētu  būt klāt mirstošajam, piemēram, 5 stundas un turēt viņa roku. Šādas iespējas nav.

Faktiski cilvēks nomirst vientulībā.

Jā. Ir slimnīcas, kurās ir vienvietīgas istabiņas, bet ir arī tādas, kur palātā guļ vairāki pacienti – divi, trīs un četri. Un tad ir jautājums, kādu ietekmi miršanas process atstāj uz pārējiem. Vispār cieņas jautājumu ir ļoti daudz. Katrā sīkumā. Piemēram, ķermeņa higiēna – kā tas notiek? Cilvēks jau tā ir satraukts par to, ka viņam ir neārstējama slimība, viņam gāžas virsū visa pasaule, un tad viņam jāuztraucas par elementāru nomazgāšanos, lai viņš nepazaudētu savu pašcieņu. Kā to izdarīt, lai tas būtu cieņpilni – atsevišķā telpā vai kaut ar aizslietni priekšā. Tas jau nav nekas neizdarāms. Nav jau jāpērk aparatūra par miljoniem. Tas ir darba organizācijas un veltāmā laika jautājums.

Kad neārstējama slimība iet savu progresējošo gaitu, ārsts izraksta pacientu mājās. Slimnīcas atbildība līdz ar to beidzas. Tad ir jautājums, vai cilvēkam tajā brīdī ir mājas, kur aizbraukt un tādam gulošam gulēt.

Un vai viņam ir kāds, kurš par viņu rūpēsies?

Tieši tā. Kā viņš vispār līdz turienei nokļūs, ar kādu transportu?

Mirstošs cilvēks ir bezpalīdzīgs.

Protams. Ja mirstošam cilvēkam nav iespēja pieņemt par sevi lēmumus, viņš ir pakļauts milzīgai diskriminācijai. Kas viņa vietā šos lēmumus pieņems? Kāds būs tālākais ceļš no slimnīcas? Vai mājās viņam ir atbalsta sistēma, ar to saprotot – pienācīgs miteklis, cilvēks, kurš var sniegt aprūpi. Gulošu cilvēku aprūpēt ir ārkārtīgi grūti, tas ir fiziski sarežģīti – nomazgāt, iztīrīt zobus, visa ikdienas rutīna. Cilvēkam ar onkoloģiju mēdz būt asiņošanas, elpas trūkums, trauksmes lēkmes. Kā tuvinieks, kurš varbūt ir jurists, grāmatvedis vai šoferis, kuram nav specifisku zināšanu, kā viņš var palīdzēt?

Tad sanāk, ka šādā situācijā būtu nepieciešams aprūpētājs ar medicīnisku izglītību 24 stundas diennaktī?

Ne vienmēr. Tāpēc mēs uzsveram, ka ir vajadzīga hospisa aprūpe mājās un ir vajadzīgs hospisa stacionārs. Stacionārs ir vajadzīgs tiem cilvēkiem, kuriem nav iespēja saņemt aprūpi mājās. Cilvēks varbūt dzīvo dziļos laukos, vai šeit pat pilsētā 5. stāvā bez centrālās apkures un guļ izgulētā 20 gadus vecā dīvānā. Šādos apstākļos nav iespējams sniegt pilnvērtīgu aprūpi. Hospisa stacionārs ir pielīdzināts ģimenes apstākļiem. Tur ir mediķi, bet arī pacienta ģimene var viņam būt blakus. Šobrīd atbilde, kuru saņemam no ierēdņiem, ir tāda, ka slimnīcās ir hronisko slimnieku gultas. Bet ja mēs paskatāmies, kas tad pacientiem šajā pakalpojumā pienākas, tas vispār neatbilst tam, kas vajadzīgs mirstošam cilvēkam.

Kad cilvēku izraksta no slimnīcas, viņš atgriežas ģimenes ārsta uzraudzībā. Ja ir tuvinieki, kuri varētu uzņemties aprūpi, viņiem šajā brīdī ir jāpieņem neapskaužams lēmums – vai viņi pametīs savu darbu, vai viņiem būs tāds darba devējs, kas uz nezināmu laiku iedos atvaļinājumu, jo neviens precīzi nezin, cik ilgi būs nepieciešama aprūpe – tā būs nedēļa, trīs vai astoņas nedēļas.

Cilvēkiem, kuriem nav iespējas saņemt aprūpi mājās vai kuriem ir ļoti smaga slimības gaita, ir vajadzīgs hospiss kā stacionārs, kurā visi saprot, kas tagad notiek, kurā ir pieejams medicīniskais atbalsts, kapelāns un psihologs. Arī šajā sarežģītajā mirklī ir iespēja atbalstīt, nevienam nav jānomirst mokās.

Taču visiem nebūs vajadzīga 24 stundu medicīniskā uzraudzība. Hospisa aprūpe mājās arī ietver mediķu vizītes, ja ir vajadzība, atbrauc medmāsa un iedod pretsāpju medikamentus. Pārbauda arī, vai cilvēks nelieto zāles nepareizās kombinācijās un tādā veidā nenodara sev lielāku kaitējumu. Ja cilvēkam ir tuvinieks, kurš var palikt līdzās, Hospisa darbinieki izstāsta viņam, kā viss notiks, viņš ir informēts par visām nāves agonijas fāzēm. Šīs zināšanas ļauj daudz mierīgāk uztvert procesu gan mirstošajam, gan aprūpētājam. Ja cilvēks ir atsāpināts, viņam nav trauksmes, blakus ir cilvēks, kurš tur roku, palīdz un zina, ko darīt, tad šajā procesā nav nepieciešams mediķis.

Ko nozīmē cieņpilna nāve?

Tā ir nāve bez sāpēm un vientulības. Mums visiem vajadzētu sākt to uztvert kā sabiedrisku un individuālu labumu, labu rezultātu, ko sasniegt. Es nekādā ziņā negribu noņemt nāvei traģiku, tas, protams, ir traģiski, bet, ja tā notiek sakārtotā veidā – bez sāpēm, trauksmes, kur visi apkārtējie ir informēti, kur ir sniegts viss iespējamais atbalsts, tas ir labums, uz kuru tiekties.

Es daudz esmu domājusi, no kurienes mūsu sabiedrībā ir šāda nevērība un nevēlēšanās runāt. Manā draugu lokā joprojām ir pāris cilvēku, kuri baidās izrunāt vārdu nāve. Mēs zinām, ka latvieši ir ļoti māņticīgi.

Sabiedrībā nāve joprojām ir ļoti stigmatizēts sarunu temats.

Jā, un tāpēc ir tāda organizācija, kā mēs, kas nebaidās no šā vārda. Mēs par to runājam, jo nerunājot jau nekas arī nerisinās.

Tas ir viens, un otrs – tas piemeklēs mūs visus, lai cik ļoti mēs izvairītos par to runāt.

Jā, un, ja mums dažiem paveiksies nesaslimt ar nopietnām slimībām, tā būs veiksme, bet nāve iestāsies mums visiem. Lielākā daļa cilvēku nav par to domājuši. Ir kaut kādi dīvaini, filmās saskatīti priekštati, kas neatbilst nekādai realitātei.

Nāvei vajag gatavoties?

Es domāju, ka tas ir tik liels notikums, ka… Es nezinu, vai to vispār var saprast. Es domāju, ka to var saprast tikai tad, kad tas notiek, vai tad, kad tas tuvojas. Būtu diezgan neatbildīgi, ja es tagad sāktu stāstīt kaut kādus grāmatās izlasītus teikumus. Tas ir kaut kas tik… Kaut kas vēl nesaprotamāks par bērna dzimšanu.

Gatavojoties sarunai ar jums, es domāju, cik dziļi vispār ir iespējams aptvert savu mirstīgumu un dzīvot ar šo sajūtu. Skaidrs, ka es ikdienā nedomāju par to, ka es kaut kad miršu.

Kaut kādā līmenī mēs to varam saprast. Tādā tehniskā līmenī. Brīvprātīgo otrā līmeņa apmācības kursos dakteris Kļava stāsta par gatavošanos nāvei, par to, kādas sagatavošanās procedūras varam veikt. Atsaucoties uz dažādām grāmatām, viņš stāsta, ka cilvēka prāts ir uzbūvēts tādā veidā, ka, ja tu esi meditācijā šo domu jau izdomājis un pieņēmis, ieraudzījis gaismu tur otrā pusē, tad brīdī, kad tas patiešām notiks, tavas smadzenes tieši tā arī strādās un tu pa šo ceļu arī aiziesi. Tas, protams, ir ļoti, ļoti vienkāršoti, ko es tagad saku, daktera Kļavas lekcijās par to ir daudz pilnīgāka informācija, tas ir tas, kā es to sapratu. Bet es domāju, ka ir vajadzīga liela drosme, lai tam tādā apzinātā veidā gatavotos.

Kā tas tā nākas, ka par tādām elementārām cilvēktiesībām šobrīd cīnās neliela brīvprātīgo grupiņa ar divām Ilzēm (Hospiss dibinātājas- Ilze Neimane – Nešpora un Ilze Zosule) priekšgalā, bet valdības līmenī joprojām valda diezgan liela ignorance, un mēs kārtējo reizi esam pēdējie Eiropā, jo mums nav valsts apmaksātas Hospisa aprūpes?

Man šāds spilgts skats no malas bija tad, kad mums piešķīra Eiropas pilsoņu balvu un mēs aizbraucām uz Briseli. Tur no katras dalībvalsts bija dažādi projekti – par vidi, veciem cilvēkiem, vienlīdzību, atbalstu ukraiņiem utt. Un mūsu projekts – Hospisa aprūpe. Pārējie dalībnieki bija diezgan lielā neizpratnē – kas tad tur tāds varonīgs? Visās attīstītajās valstīs tas ir normāls valsts apmaksāts pakalpojums. Viņiem tas ir kaut kas pilnīgi pašsaprotams, nevis ārkārtējs. Man diemžēl bija viņiem jāskaidro, ka mums par šo ir jācīnās un šādā griezumā tas tiek uztverts kā varoņdarbs, lai gan tam nevajadzētu būt nekādam varoņdarbam, tam būtu jābūt normālam, pieejamam pakalpojumam.

Tomēr gribas pajautāt – kam jums tas viss? Jums ir ļoti labs, ienesīgs darbs. Kā vispār radās ideja, ka jāsāk nodarboties ar svešām nāvēm?

Ideja attīstījās. To, man liekas Marks Cukerbergs ir teicis, ka idejas nerodas gatavas un izstrādātas. Sākumā ir idejas iedīglis. Bet ar cilvēka darba spējām un gribasspēku var ļoti daudz izdarīt. Ilzei (Ilze Neimane- Nešpora) tas ceļš attīstījās caur personiskām pieredzēm un citādāku pasaules redzējumu. Viņai tā tēma jau bija tuva. Mani, lai cik smieklīgi nebūtu, iespaidoja vienas grāmatas izlasīšana. Atuls Gavande “Būt mirstīgam”. Maza grāmatiņa par Hospisa pieredzi Amerikā, vairāki dzīvesstāsti tieši no mirstošā cilvēka viedokļa. Kā ar katru nedēļu šie cilvēki zaudē arvien vairāk iespēju, kas līdz tam likušās pašsaprotamas – vienu dienu vairs nespēj sakoncentrēties, lai uzrakstītu ziņu savā telefonā, tad vairs nespēj paši saģērbties vai aizšņorēt sev kurpes. Mani šī grāmata ārkārtīgi ietekmēja. Es sāku domāt, kā tad tas notiks ar mani. Visi tie cilvēki ticēja darba spējām un gribasspēkam, kas viņiem tika atņemts. No kurienes manī tāda arogance, ka ar mani jau tā nenotiks?

Tā kā mēs ar Ilzi daudz ko dzīvē darām kopā, tad sākām interesēties, kā ir citur pasaulē, runājām ar speciālistiem. Savācām šeit darba grupu. Ar Ilzi arī pašas izgājām brīvprātīgo apmācības kursus un diezgan aktīvi gājām uz slimnīcām, redzējām, kāda ir situācija paliatīvajās nodaļās un kādā stāvoklī ir cilvēki, kuri tur atrodas. Slimnīcā var redzēt to īsto, neizdomāto dzīvi. Cilvēkam, kurš saskaras ar nedziedināmu diagnozi, jau tā pietiek, par ko domāt. Ja viņa, vēl jāsaskaras ar necieņu un netaisnību, tas ir briesmīgi.

Hospiss nav kaut kas jauns. Pasaulē tā ir ļoti labi funkcionējoša programma, kas ir atsevišķa no sociālās aprūpes. Kāpēc pie mums atkal grib sabāzt visu vienā maisā, nevis paņemt labo piemēru, kurš jau visur apkārt ir sen ieviests, tajā skaitā Lietuvā un Igaunijā?

Uz to es nemācēšu atbildēt.

Kas ir tās atbildes, kuras jūs saņemat?

Mēs saņemam atbildi, ka sociālā aprūpe kā pakalpojums jau ir. Mēs sakām – tur nav mediķa. Mums atbild – ir pieejams ģimenes ārsts.

Neviens nesaka, ka ideja par hospisu nav pareiza. Pagaidām neviens vēl nav uzdrīkstējies pateikt, ka mirstošam cilvēkam nevajag komandu ar visām trim specializācijām vienlaicīgi. Bet, ja viņš ir pazvanījis pirmdien, tad viņam vajag, lai pie viņa ierodas vēlākais otrdien, nevis nākam piektdien. Mums ir bijuši daudzi gadījumi, kad cilvēks mūsu aprūpē bijis pēdējās trīs dienas. Un šajās dienās viņš ir nomazgāts, aprūpēts, uzklausīts, bijis saziņā ar savu ģimeni, atsāpināts, neviens viņu nerausta. Arī ģimenei ir izskaidrots, kas notiek. Nav zvani uz NMPD, kas parasti beidzas ar cilvēka nomiršanu ātrās palīdzības mašīnā vai slimnīcas gaitenī. Šajos jautājumos ir jāiedziļinās, par tiem jārunā. Līdzīgi, kā par bērnu audzināšanu. Manā bērnībā bija ierasts, ka ar bērniem sarunājās apmēram tā – ko tu te pinkšķi, ej, strādā, tad redzēsi, kā no tevis labs cilvēks izaugs, vai – stāvi klusu, kad lielie runā. Ko tu te fantazē? Aizver muti, ej istabā un aizver aiz sevis durvis. Tajā laikā likās, ka tikai tā var izaugt tie cietie raksti. Tagad dzīve parāda, ka tā nav, un daudziem ir jāmaina sava domāšana attiecībā uz bērnu audzināšanu, cieņu pret bērniem. Bērnu fonds par to runā šķiet jau 20 gadus, un varam redzēt, ka lēni, bet tomēr attieksme pret šiem jautājumiem sabiedrībā mainās. Es ceru, ka mums nebūs jārunā 20 gadi.

Es arī uz to ļoti ceru. Jūs aizskārāt arī tādu aktuālu tēmu, kā aizgājēja ģimene un tuvinieki. Jo nav jau runa tikai par mirstošo cilvēku, ir arī tuvinieki, kuriem jāturpina dzīvot. Es saprotu, ka hospiss savā programmā ietver atbalstu arī tuviniekiem, ne tikai ar skaidrojošo sadaļu par to, kā izskatās nāve, bet tai skaitā emocionālo, jo tās ir sēras.

Tās ir sēras un bieži tās sākas jau tad, kad tuvinieki uzzina par nenovēršamību. Bieži cilvēks tiek apglabāts ātrāk nekā tas faktiski notiek. Sēru izpausmes ir ļoti dažādas un kādam tās ir jāatpazīst un jāspēj sniegt palīdzība. Mūsu pieredzē ir cilvēki, kuri ilgstoši kopuši savu mirstošo radinieku un gluži vienkārši mentāli sabrukuši, kļuvuši par garīga rakstura invalīdiem pēc šiem pārdzīvojumiem.

Ne katrs cilvēks var uzņemties šādu aprūpi.

Tieši tā, ne katrs to var. Var būt tā, ka cilvēks netiek galā un tas ir pilnīgi normāli. Mums nevajag pazaudēt divus cilvēkus. Tādēļ atbalsts un skaidrojošais darbs ir vitāli nepieciešami.

Es zinu, ka jūsu klientu vidū ir bijuši pacienti, kurus aprūpēja bērni – pusaudži, un tas ir prātam neaptverami.

Pusaudži, jā. Tas ir prātam neaptverami. Pirmajos brīvprātīgo kursos dakteris Sosārs mums stāstīja gadījumu, ka viņa nodaļā bija sieviete jau terminālajā stadijā un nācās viņu no slimnīcas izrakstīt. Viņa dzīvoja kaut kur laukos un viņai bija divi dēli 15 un 16 gadus veci. Puikas negribēja mammu likt nekādā pansionātā, atnāca pie daktera un teica, ka paši tiks galā un aprūpēs. Dakteris iemācīja puikām špricēt un pārsiet, iemācīja, kā pareizi padzirdīt mammu, lai viņa neaizrītos. Kad dakteris Sosārs šo stāstīja viņam acīs bija asaras, lieki teikt, ka arī mēs visi raudājām. Pēc kāda laika puikas esot piezvanījuši, lai pateiktu, ka mamma ir nomirusi. Dakteris lūdzis atbraukt viņiem uz nodaļu, lai varētu abiem paspiest roku. Puikas, 15 un 16 gadi.

Jautājums, kas notiek pēc tam ar šiem puikām, ar viņu mentālo veselību.

Jā, šis stāsts man arī izskrēja cauri kā zibens. Dzīves kārtis var izklāties visneiedomājamākajos veidos. Es nezinu, vai cilvēki vispār aizdomājas par to, kurš tad būs tas viņu atbalsts – kurš viņus mazgās, kops un tīrīs. Kurš tiks galā ar viņu vaidiem, agresiju, dusmām un nespēju samierināties, kad visu gribas mest pa gaisu, un met jau arī. Un, ja tuviniekam nav izskaidrots, ka tā ir slimība, kas runā caur šo cilvēku, tad var šķist – ak, tu, nepateicīgais, man jau ir ģimene izjukusi, kamēr es tevi te kopju. Smagi slimiem cilvēkiem mēdz būt liela trauksme, jo ir daudz neatbildētu jautājumu, un tas var nākt komplektā ar agresiju. Tam visam ir medicīnisks izskaidrojums.

Es tomēr ļoti ceru, ka mūsu valsts izaugs arī līdz hospisa stacionāram.

Tas ir arī mūsu sapnis. Tas pat ir vieglāk saprotams, to var vizualizēt. Mēs esam šādus stacionārus redzējuši citur pasaulē. Tur var redzēt, ka, neskatoties uz notikuma smagumu, cilvēku iespējams pavadīt ar siltumu, gaišumu, līdzjūtību un cieņu. Un pēc tam sniegt atbalstu tuviniekiem, kuri palikuši sērās. Tas cilvēkiem ir ļoti nepieciešams. Palikušajiem tik bieži nākas dzirdēt visus šos – turies draudziņ, dzīve turpinās, pārāk ilgi jau tu te raudi utt. Un bieži cilvēkam ir neērti sērot, viņš saņemas, bet iekšēji viņš nav šo procesu izgājis, un izrādās sērošanai arī ir daudzas stadijas, tieši tāpat kā slimības pieņemšanai. Svarīgi izdzīvot tās visas. Tas nav nekas neizdarāms, tāpēc ir cilvēki, kuri šo visu apguvuši un var sniegt profesionālu atbalstu. Vēl mēs ierēdņiem un deputātiem stāstam, ka hospisa aprūpē vidēji, arī pēc pasaules rādītājiem cilvēks atrodas 3 nedēļas. Te arī būs atšķirība ar sociālo aprūpi, kas visbiežāk ir ilgstoša. Tad ir jautājums – vai tiešām Latvijas iedzīvotāji nav nopelnījuši šis 3 nedēļas?

Es domāju, lai šis jautājums paliek atklāts. Es ceru uz to saņemt atbildi hospisa stacionāra veidolā. Varbūt ir vēl kaut kas svarīgs, ko es nepajautāju, bet ko jums būtu svarīgi pateikt?

Jūs uzdevāt ļoti dziļus un svarīgus jautājumus un ar vienu mani pilnīgi iedzināt stūrī, bet tas ir ļoti labi. Ir viena nianse, atgriežoties pie tā, kāpēc mēs sākām ar to nodarboties, es aicinātu cilvēkus par to padomāt, nevis kaut kādā nesaprotamā līdzcietības gaismā, bet tīri egoistiski, domājot par sevi. Nevis par kādu citu, bet tikai par sevi. Lai katrs padomā, kā viņš gribētu. Vai viņš gribētu, lai pie viņa uz pusstundu atnāk aprūpētājs un pēc tam viņš paliek pilnīgi viens, neziņā, ko darīt vai iesākt, vai arī šis cilvēks tomēr vēlētos saņemt hospisa pakalpojumu. Vai lai viņam vismaz būtu iespēja šo pakalpojumu saņemt. Šobrīd nav nekā. Tad lūk, es aicinu katru egoistiski padomāt par sevi.

Kā es gribu nomirt?

Jā, kā es gribu nomirt un ko es esmu izdarījis, lai tas notiktu. Varbūt es esmu nobalsojis Mana balss, varbūt es esmu brīvprātīgais, varbūt es esmu šai kustībai nedaudz palīdzējis, lai tiem, kuri par to deg un aktīvi darbojas, ir vismaz līdzekļi, par ko apmaksāt biroja apkuri, lai brīvprātīgajiem būtu kur sanākt un turpināt darīt savus labos darbus. Par to var padomāt.

+5photo_camera

Saruna tika publicēta portālā nra.lv, pārpublicēta ar SIA  Mediju nams atļauju.