Pastāsti, lūdzu, par savu pieredzi ar nodibinājumu Hospiss LV
Man kāds no ģimenes bija atsūtījis linku uz hospiss mājaslapu un oktobra beigās es ar viņiem sazinājos. Mana mamma diagnozi uzzināja septembrī. Hospisam zvanīju oktobrī. Tieši tajā brīdī hospiss aprūpe mammai vēl nebija vajadzīga, bet es sazinājos, jo intuitīvi jutu, ka tā ir jādara. Es zvanīju, izstāstīju situāciju un jautāju, kā viņi varētu man palīdzēt. Mani uzklausīja ļoti saprotošs cilvēks. Tajā brīdī es vēl nenojautu, ka mammas veselības stāvoklis būs tik slikts. Viņa atradās slimnīcā. Man nebija iespēja noskaidrot, kādā stāvoklī viņa ir. Es nevarēju ar viņu sazināties. Es ļoti daudz ko nezināju par viņas stāvokli. Iespējams dakteri gribēji mani pasargāt, sakot, ka šobrīd tu droši vien viņu nevēlies redzēt. Man to bija grūti aptvert – ka man neļauj satikties ar mammu.
Man tas kopumā bija ļoti grūts posms. Es ļoti daudzas lietas neatceros. Tomēr vienmēr, kad sazinājos ar hospisu, es guvu atbalstu. Mēs sazinājāmies arī tad, kad mammai vēl hospiss palīdzība nebija vajadzīga. Decembra beigās es sapratu, ka viņai būs nepieciešama mājas aprūpe, tomēr nezināju, ka tas būs uz tik īsu laiku. Kad decembra beigās sazinājos ar hospisu, viņi saprata, ka ir jārīkojas. Es biju ļoti priecīga par to, ka pastāvēja iespēja vest mammu uz mājām. Hospisa darbinieki man palīdzēja sagatavot istabu mammas pārvešanai, arī sagādājot lielāko daļu nepieciešamās lietas. Viss notika ļoti ātri. Mamma bija jāizņem no slimnīcas. Viņa tika atvesta mājās, kur viņu sagaidīju es, mammas draudzene, aprūpētāja Valentīna un vēl kāds cilvēks no hospisa. Tikai tajā brīdī es sapratu reālo stāvokli, kādā viņa ir. Tas man bija liels šoks, jo tie bija tikai divi mēneši, kopš ar viņu runāju pēdējo reizi. Tad, kad viņa devās uz slimnīcu, es vēl studēju ārzemēs. Mamma negribēja, lai esmu viņai blakus tajā brīdī, jo likās, ka viss būs kārtībā. Mana intuīcija teica, ka man jābūt blakus mammai, bet toreiz es tai nepaklausīju. Es atbraucu mājās jau tad, kad bija nedaudz par vēlu. Mēs vairs nevarējām normāli sazināties, jo viņai bija atmiņas traucējumi. Atvedot mājās, ieraudzīju, cik viņa ir nevarīga un izmocīta. Es biju gatavojusies, ka mājas aprūpe mammai būs vajadzīga vismaz pusgadu. Realitātē tās bija tikai desmit dienas. Bija atbraukusi daktere, kā arī citi palīgi no hospisa. Viņi bija tie, kas man paziņoja, ka līdz aiziešanai vairs nav tālu. Man bija ļoti skumji un grūti. Gan Valentīna, gan arī citi no hospisa mani ļoti atbalstīja un stiprināja. Viņi man bija kā psihologi un arī palīdzēja veikt tos aprūpes darbus, kurus es nepratu.. Es nemācēju veikt dažādas medicīniskās manipulācijas, tāpēc to visu manā vietā veica hospisa komanda. Es saņēmu milzīgu atbalstu no hospisa. Valentīna pie manas mammas bija no rīta līdz pēcpusdienai, pēc tam mammu aprūpēju es. Man bija iespēja iziet ārā, izvēdināt galvu. Mamma daudz gulēja. Pa to laiku mēs ar Valentīnu daudz runājām par nāvi. Valentīna dalījās ar savu pieredzi blakus mirstošiem cilvēkiem. Tas man ļāva saprast, kas notiks un kam gatavoties. Aiziešanas brīdis pienāca ļoti ātri. Tas, ko stāstīja Valentīna, realitātē bija redzams jau pēc paris dienām. Ja nebūtu Valentīnas, es laikam būtu sajukusi prātā. Visi no hospisa, kas atnāca, gāja cauri šai pieredzei kopā ar mani. Tas bija gan emocionāls, gan psiholoģisks, gan fizisks atbalsts, jo es mammu, piemēram, nevarēju pacelt. Es agrāk nebiju saskārusies ar nevienu smagi slimu cilvēku. Nevarēju iedomāties, kā tas ir, kad slimniekam nepieciešama palīdzība, It īpaši gulošam. Mamma aizgāja sestdien. Mēs gaidījām, ka tas notiks. Valentīna atbrauca pie manis un bija man blakus. Tad sekoja bēru un citu lietu kārtošana.

Vai hospiss Tev palīdzēja arī šajā posmā?
Jā. Man bija liels atbalsts no hospisa arī pēc mammas aiziešanas. Valentīna kā zinošs cilvēks man palīdzēja veikt nepieciešamos telefona zvanus konkrētā secībā. Es tajā brīdī biju ļoti apjukusi. Hospiss bija kā eņģeļi, kas man palīdzēja. Pateica īstajā brīdī, kas man jādara. Sagatavoja mani, sakot, ka tagad notiks tas, mēs gatavojamies tam. Man bija bail šajā visā procesā palikt vienai, tomēr tā nenotika, jo Valentīna vienmēr bija blakus un palīdzēja, ja es kaut ko nespēju izdarīt. Valentīna un Dace bija tās, kas mani uzraudzīja pirmās dienas pēc mammas aiziešanas. Bija tik daudz ko darīt bēru sakarā, ka man nebija laiks domāt par emocijām. Man noteikti nebija sajūta, ka es esmu pamesta. Kad man vajadzēja, es padevu ziņu un man bija iespēja izrunāt un pārrunāt to, kas notika – par procesu, par atmiņām. Tas man ļāva palaist vaļā un noslēgt šo procesu.

Vai vari, lūdzu, sīkāk pastāstīt, kā Valentīna Tev palīdzēja sagatavoties mammas aiziešanai?
Es pati biju atradusi grāmatu par nāvi un mēs kopā ar Valentīnu to lasījām. Tur bija par to, ko cilvēks piedzīvo, tuvojoties nāvei. Es centos saprast, ko jūt mamma. Es ļoti daudz ko mācījos un sapratu caur šo pieredzi. Es sapratu, ka es nevaru būt egoistiska un man jāņem vērā tas, ka mamma cieta. Es nevarēju mammai teikt, ka viņai jāpaliek pie manis un ka viņa nedrīkst mirt. Valentīna runāja ar mammu, bet deva iespēju mammai aiziet. Pēc tā ko lasīju un ko pārrunājām ar Valentīnu sapratu, ka, jo ilgāk mēs gribam, lai viņa paliek, jo grūtāk viņai ir aiziet. Arī tad, kad vakaros paliku viena, es runājos ar mammu, bet tajā pašā laikā laidu viņu vaļā. Es domāju, ka tāpēc viņai izdevās tik ātri aiziet, jo viņa neiestrēga kaut kādā grūtā posmā vai komā. Tas bija tas, ko es iemācījos. Ar Valentīnu man bija gaiša sajūta, jo viņa nāvi uztver tāpat kā dzimšanu – par normālu un dabisku procesu. Es kopā ar viņu izjutu, ka visam ir sākums un visam ir beigas. Pateicoties viņai man bija sajūta, ka process kopumā bija skaists, un dakteri atviegloja mammas ciešanas.

Kā Tev pašai liekas, cik krasi mainījās Tava attieksme pret nāvi pirms un pēc mammas aiziešanas?
Kopš mammas aiziešanas man katru dienu ir kāda jauna doma, uzplaiksnījumi no pieredzētā. Man ir sajūta, ka es esmu attīstībā par vairākiem gadiem pavirzījusies uz priekšu. Izteikti izjūtu vērtību par dažādām ikdienas lietām, kas pirms tam likās pašsaprotamas. Kuras lietas ir svarīgākas un kuras – mazsvarīgas. Es pieredzēju, ka dzīvība ir trausla un ka tā var izzust četru mēnešu laikā. Es domāju par to, ko man vajadzēja mammai paspēt pateikt, tomēr secinu, ka es visu pateicu, visu izdarīju pareizi. Tik ātrā procesā, kāds bija mammai, bija ļoti grūti pamanīt vidus fāzi, jo sākumā mamma bija vesela un tad viņa bija jau uz nāves gultas. Manai psihei to bija ļoti grūti aptvert. Mēs nevaram neko noķert un paturēt. Viss kā smiltis birst cauri pirkstiem un mēs nevaram to noturēt. Mēs to varam izdzīvot tad, kad tas ir. Ja ar tādu apziņu dzīvo, manuprāt, pati dzīve liekas skaistāka un piepildītāka.

Vai Tev bija iespēja atvadīties no mammas?
Jā. Valentīna mani mudināja atvadīties savlaicīgi. Arī es pati sapratu, ka tas ir jāizdara, kamēr vēl ir iespēja. Es vairākas reizes jutu, ka šī ir tā diena, kad jāatvadās, jo rīt jau varētu būt par vēlu. Viņa vairs īsti nereaģēja, tomēr Valentīna man stāstīja, ka cilvēks joprojām dzird, tāpēc es ar viņu runāju. Man prātā palicis mammas pēdējais skatiens – ļoti pozitīvs un silts. Es to uztvēru kā novēlējumu dzīvei.

Vai Tev bija iespēja ar mammu runāt par to, kā viņa gribētu aiziet?
Nē, tas diemžēl mums nesanāca, jo viss notika pārāk strauji. To neparedzēju ne es, ne mamma. Mēs nevarējām saprast, vai mamma saprot, bet mēs ik pa laikam viņai uzdevām jautājumus par to, kā viņa gribētu aiziet. Mums izdevās dabūt atbildi no mammas.

Vai Tu biji klāt, kad mamma aizgāja?
Es biju vienā dzīvoklī ar mammu, tikai citā istabā. Es katru nakti pirms gulēt iešanas domāju, ka tā būs tā nakts, kad viņa aizies. Pirms septiņiem man bija jāiešpricē zāles un tad es sapratu, ka viņa ir aizgājusi, jo viņa neelpoja. Es tam nevarēju noticēt. Manai psihei to bija ļoti grūti gan aptvert, gan pieņemt. Es atceros, ka mēs pēc tam mēģinājām noteikt laiku, kurā brīdī tieši viņa ir aizgājusi. Es atcerējos, ka biju naktī pamodusies. Man bija īpatnēja sajūta. Pulkstenis bija 2.50. Es negāju apraudzīt mammu, jo mums bija vienošanās, ka es naktī pie mammas neeju. Tika konstatēts, ka mamma tieši ap to brīdi, kad biju pamodusies, bija aizgājusi.Es to kaut kādā veidā bija sajutusi.

Tu minēji, ka Tev nesanāca parunāt ar mammu par to, kā viņa grib aiziet. Kā Tu pieņēmi lēmumu vest mammu uz mājām? Vai tas bija Tavs intuitīvs lēmums?
Slimnīcā mammu nedrīkstēja atstāt. Es biju uztraukusies par to, kur mammu vest. Man liekas, ka tas viss bija ļoti intuitīvi. Man bija sajūta, ka vajag iesaistīt hospisu. Es biju nobijusies no tā, kur viņu aizvestu, ja man nebūtu iespēja nodrošināt aprūpi mājās. Es zvanīju dažādām aprūpes iestādēm un pēc tā, ko viņi varēja un nevarēja piedāvāt sapratu, ka es negribu to savai mammai novēlēt, neatkarīgi no tā, cik ilgi palicis dzīvot. Tas mīļums un sirsnība, ko hospisa aprūpe sniedz slimniekam – nedomāju, ka kādā aprūpes iestādē kaut kas tāds ir iespējams. Mamma bija ļoti priecīga. Viņa teica paldies Valentīnai un citiem. Viņa bija laimīga, jo viņai ļoti nepatika būt slimnīcās. Es salīdzināju miršanu ar dzimšanu. Arī grūtniecēm apkārt ir ir gan dakteri, gan psiholoģiskais atbalsts. Tas viss tiek darīts, lai bērns piedzimtu vesels un laimīgs. Viss ir organizēts ļoti silti un mīļi. Savā ziņā man liekas, ka ar miršanu ir līdzīgi. Ka tam vajadzētu būt tāpat – gan ar mīļumu, gan arī siltumu. Mana mamma mani radīja un es un citi viņai varam palīdzēt aiziet skaisti un silti, bez sāpēm. Miršana un dzimšana – tiem ir jābūt vienlīdz nozīmīgiem procesiem.

Vai tas, ko hospiss ienes, ir cilvēcība?
Jā, tā tas noteikti ir. Mēs domājām par to, ko mamma gribētu. Vai viņa gribētu televizoru, vai viņa gribētu radio. Visu laiku tika domāts par viņu – kas ir tas, ko viņai vajadzētu, ko viņa gribētu, kas viņu iepriecinātu.

Kāds vārds Tev nāk prātā, domājot par hospisu?
Siltums, kas tiek dots. Ja es biju uztraukusies, visi to saprata. Ja es nevaru iedurt, visi to saprata un pieņēma. Nebija pārmetumi. Tas man bija milzīgs atbalsts, jo es biju viena pati. Viņi darbojās vienotā komandā un neviens nepārklāj otru. Katram bija sava lieta, kas jādara. Es viņus visu laiku gribu salīdzināt ar eņģelīšiem. Tas bija tik emocionāls brīdis, ko nekad mūžā nebiju pieredzējusi un viņi bija man blakus kā atbalsts, kas izveda mani tam cauri. Es viņus joprojām atceros kā īpašus cilvēkus ar atvērtām sirdīm, jo tie ir cilvēki, kas bija man blakus tik emocionālā brīdī.

Vai ir vēl kaut kas, ko Tu vēlies pieminēt?
Es ļoti ceru, ka būs hospisa māja. Kamēr tu to nepiedzīvo, tu to nevari saprast. Tie cilvēki, kuriem arī kādreiz dzīvē vajadzēs hospisa palīdzību un būs šī pieredze, viņi sapratīs un novērtēs hospisa mājas nepieciešamību.
Es ceru, ka cilvēki tik pat ātri kā palīdz Ukrainai, var saziedot arī hospisa mājai, jo Latvijā dzīvo ļoti forši un sirsnīgi cilvēki. Cilvēkiem ir nepieciešamas rūpes, ko sniedz hospiss. Cilvēkiem nepieciešams atbalsts slimu tuvinieku aprūpē un to var sniegt hospiss komanda.
Ja uzdod jautājumu, kas ir mīlestība, ir grūti pateikt. Līdzīgi ir ar jautājumu par to, kas ir hospiss. To ir grūti pateikt, bet kad hospiss cilvēki ir blakus, tu jūties vienkārši labi. Tas bija labākais, kas varēja notikt ar mani un mammu. Es esmu ļoti laimīga, ka man izdevās dabūt mājas aprūpi ar hospiss atbalstu.