Esmu ievērojusi, ka cilvēkiem jūk šīs divas organizācijas – “Hospiss LV” un “Hospiss Māja”, ar ko tās atšķiras?

“Hospiss LV” ir sabiedriskā labuma organizācija, kuras mērķis, pirmkārt, ir izglītot un informēt sabiedrību, kāpēc Latvijā ir vajadzīga hospisa aprūpe, piemēram, martā notikušo forumu “Par cieņpilnu nāvi” rīkoja “Hospiss LV”, otrkārt, gribam noņemt stigmu no nāves tēmas, iedrošināt, lai cilvēki nebaidās par to runāt, jo mums ir ļoti aizspriedumaina sabiedrība, tāpēc “Hospiss LV” ar savu “Nāves kafejnīcu” piedalīsies sarunu festivālā LAMPA. Savukārt otra organizācija – “Hospiss Māja” – nodrošina hospisa aprūpi mirstošiem cilvēkiem  mājās, mēs arī realizējām Labklājības ministrijas finansēto pilotprojektu, kas beidzās pērn decembrī, un kura ietvaros aprūpējām 136 cilvēkus. Šobrīd, kad valsts finansējums beidzies, mēs savus pakalpojumus varam sniegt tikai par maksu, diemžēl lielākā daļa nevar to segt pilnībā, tāpēc “Hospiss LV” ziedotāji ir tie, kas vairākiem mirstošiem cilvēkiem palīdz cieņpilni aizvadīt mūža pēdējās dienas.

Minēji ka mums ir ļoti aizspriedumaina sabiedrība. Tu vienmēr esi brīvi runājusi par nāvi?

Man ir savs stāsts… Es zinu, ka cilvēki izvairās no cilvēkiem, kas saskārušies ar nāvi, jo pati to pieredzēju, kad četru dienu vecumā nomira mans dēliņš. Tolaik mana vienīgā vēlme bija ar kādu par to parunāt, bet nebija – ar ko. Slimnīcā nebija nedz kapelāna, nedz psihologa, tikai sašpricēja ar nomierinošiem līdzekļiem, lai nomierinos, tas arī viss… Jutu, kā apkārtējie cilvēki no manis izvairījās. Saprotu, kāpēc. Jo viņi nezināja, ko teikt, kā rīkoties, kā atbalstīt, nevienam jau nav šādas prasmes. Tāpēc labāk netuvojās. Nevienam neienāca prātā, ka pats galvenais, kā man varētu palīdzēt – no sirds parunāties. Tas bija vienīgais, ko gribēju… Ātri pieķēru sevi pie domas, ka vairāk domāju pie tā, lai blakus esošais cilvēks nejūtas neērti manā klātbūtnē, un vispār nedomāju par to, ka man ir tiesības justies nelaimīgai vai slikti. Nu jau pagājuši 28 gadi, bet sabiedrībā nekas daudz jau nav mainījies. Jā, varam aiziet pie terapeitiem, bet vai ar tuviniekiem, draugiem varam par to runāties? Tāpēc uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi mums kā sabiedrībai – runāt brīvi gan par nāvi, gan sērošanu, jo tas ir dabīgs process, būtisks dzīves posms, un tas agrāk vai vēlāk skar ikvienu.

Žanete, izsaku līdzjūtību un pateicību, ka ar šo sāpīgo pieredzi dalies. Jo kā pati teici – ja mēs nerunāsim par nāvi, nekas nemainīsies.

Uzskatu, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši, ja tu man pērnā gada janvārī, kad sāku te strādāt, pajautātu, kā es nokļuvu “Hospiss LV”, teiktu – nejaušība, bet tagad saprotu, ka tā nebija. Man te bija jānokļūst. Te es satiku Daci (kapelāni Daci Zušmani), un kādā sarunā pastāstīju arī par dēliņa zaudēšanu. Dace man piedāvāja savu kā sēru terapeites palīdzību. Teikšu godīgi – pret dažāda veida terapijām, psihoterapiju līdz tam biju diezgan skeptiska, jo man šķita, ka cilvēks pats ar visu var tikt galā, es biju pārliecināta, ka es jau visu esmu izsāpējusi un sadziedējusi, ar mani viss ir kārtībā! Vienmēr esmu sevi uzskatījusi par mentāli stipru cilvēku. Es biju šokā, atklājot, ka tas zaudējuma smagums nekur nav pazudis, ka tā ir milzu nasta, ko es visus šos gadus esmu stiepusi līdzi. Dace man ļoti palīdzēja. Un tagad pēc terapijas man bieži ir jādomā, kā būtu bijis, ja šāda veida palīdzību būtu saņēmusi toreiz – 28 gadus atpakaļ.

Tu arī pati varēji par to beidzot ar kādu izrunāties.

Tieši tā. Jo kā sabiedrība mēs par to ne tikai paši nerunājam, bet neļaujam runāt arī citiem! Atminos, mana oma, kurai bija cienījams vecums, 97 gadi, ik pa brīdim teica: “ai, kā negribas mirt, vēl jau varētu dzīvot un dzīvot!” Tad mamma neviļus mēdza teikt: “ko tu par to miršanu runā, vēl jau dzīvosi”. Tad aizdomājos – kāpēc neļaujam cilvēkam par to runāt, kāpēc novirzāmies prom, kušinām? Iespējams, tas tāpēc, ka pašiem bail no šīs tēmas, tāpēc, nedod Dievs, kāds to aizsāks, tu neērti jūties, par to runājot, nezinām, ko un kā pareizi atbildēt. Reizēm šķiet, mums ir māņticība – ja skaļi runāsi par nāvi, to piesauksi.

Kopš “Hospiss Draugu klubs” viesojās folkloras kopa “Skandenieki”, ar kuriem kopā gājām pat bedību rotaļās, prātoju – senie latvieši runāja par savu nāvi un miršanu. Kad mēs esam šo stigmu uzlikuši?

Es arī atceros savu bērnību, kad braucām uz laukiem pie mammas radiem Rūjienas pusē, un tur visiem pažobelēs bija zārki, Vecie cilvēki par nāvi domāja, tai gatavojās. Tas nemaz nav tik sen, septiņdesmito gadu beigas. Bet tad strauji viss mainījās, tostarp vērtības, jaunie cilvēki muka prom no laukiem ar domu… nezinu – laikam meklēt laimīgāku dzīvi? Jo tagad taču lauki ir izmiruši! Līdz ar to izzudušas arī senās tradīcijas un vērtības. Esam tās pazaudējuši. Tāpēc biju priecīga, ka dēls ar savu sieviņu gribēja precēties pēc seno latviešu tradīcijām – ar līdzināšanas rituālu –, tās bija fantastiskas kāzas! Mēs mājās mēdzam runāt par latvietību, tā man ir svarīga, tomēr neesam aktīvi seno rituālu ievērotāji.

Kāzas mēs izsapņojam un plānojam, bet vai tu esi domājusi, kā gribētu mirt?

To ne, taču zinu, kad būšu mirusi, gribētu kā Japānā – lai tuvinieki manus pelnus ieliek speciālā eko maisiņā, ierok zemē kaut kur mežā un virsū uzstāda kociņu. Bez pompa un ārišķībām. Jo kam tad tās bēres vajadzīgas? Ne jau nomirušajam, tās ir tuvinieku ambīcijas un vēlmes.

Būsim godīgas, vērienīgas bēres ar ozolkoka zārku un bagātīgi klātiem galdiem izmaksā tikpat, cik, piemēram, desmit dienas kvalitatīvas hospisa aprūpes. Tas liek aizdomāties par to, kas mums ir svarīgāk –  taupīt naudu bērēm vai atdot dzīves pēdējām dienām. Jo lielākā daļa pacientu, nonākot hospisa aprūpē, nodzīvo vien pāris nedēļas.

Jā, tie ir fakti: mūsu pilotprojektā 35% no klientiem nomira nedēļas laikā, 22,8% – no astoņām līdz piecpadsmit dienām. Tātad, sešdesmit procenti nodzīvo līdz divām nedēļām. Ja parēķina tādā griezumā, ka tās var būt tikai desmit vai pat mazāk dienas, tad tas nemaz nav tik dārgi. Protams, pirmajā mirklī, uzzinot, ka aprūpes diena izmaksā no 80 līdz 130 euro dienā (tas atkarīgs no tā, kāda aprūpe nepieciešama), gribas saķert galvu, jo daudzi jau skatās tādā nākotnes perspektīvā, ka ar tādām izmaksām jārēķinās ilgstoši.

Droši vien tāpēc, ka cilvēkiem joprojām jūk paliatīvā aprūpe ar hospisa aprūpi.

Hospisa aprūpe aprūpe ir paliatīvās aprūpes beigu posms, kad dzīvildze netiek prognozēta ilgāk par sešiem mēnešiem. Jā, hospiss saistās ar nāvi, bet tā būtība nav par nāvi, bet par dzīviem cilvēkiem, kuri nonākuši izmisuma stāvoklī, kad nepieciešama palīdzība. Hospiss mirstošiem cilvēkiem sniedz iespēju nodzīvot pēdējos mirkļus, fokusējoties uz dzīvi – izrunāt neizrunātas lietas ar saviem tuviniekiem, satikt savus draugus, palikt mierā pašam ar sevi.

Kas notiek tagad ar cilvēku, kuram medicīna vairs nevar palīdzēt?

No paliatīvās aprūpes nodaļas, kur var uzturēties līdz desmit dienām, cilvēku izraksta mājās ar ieteikumu: turpināt paliatīvo aprūpi mājās. Ko tas nozīmē? Man personiski liekas, ka tas ir mēģinājums atstrādāt sistēmu, jo, ja paskatās uz atsevišķiem valstī pieejamiem pakalpojumiem, tad Latvijā ir iespējams mājās saņemt medicīnisko paliatīvo aprūpi. Ģimenes ārstam ir jāizraksta nosūtījums, ka pie pacienta noteiktā laikā var atnākt medmāsa, uzlikt sistēmu, zāles iešpricēt utt. Bet viņa nāks tad, kad viņa var, pēc grafika, nevis tad, kad pacientam vajag, taču hospisa aprūpē pacienta stāvoklis var tik strauji mainīties, ka tas nekad nesakritīs ar mediķa grafiku. Turklāt mūsu pieredze liecina, ka vissliktākais ar cilvēkiem parasti notiek vai nu naktī vai brīvdienās, kad tā palīdzība nav iespējama. Cilvēki visvairāk mirst no rīta, no plkst. 4.līdz 6. Kurš gan ģimenes ārsts tad cels klausuli vai brauks?

Tu gribi teikt, ka “Hospiss Māja” aprūpētāja naktī brauks?

Lai gan aprūpētājām pa nakti nav jāstrādā, viņas ar šīm ģimenēm burtiski saaug kopā, tā saikne izveidojas tik cieša, ka viņas skrien tad, kad viņas sauc, neskatoties uz to, ka tā ir brīvdiena vai nakts stundas, ķer taksi un lido. Viena no aprūpējām nesen dalījās, kā uztur kontaktus teju ar visu aprūpēto ģimeņu locekļiem, apsveic viens otru jubilejās, pat satiekas. Hospisa aprūpē tas ir normāli, kontakts vēlāk tik un tā pārtrūkst, jo, kad cilvēks pieņem tuvinieka aiziešanu, viņš ir gatavs palaist arī visus pārējos, kas ar to bija saistīti.

Tev pašai arī ir pieredze, ko nozīmē, kad tuvinieks ilgstoši mājās mirst.

Man vecmātei bija demence, tāpēc mamma ar vecāko māsu paņēma dzīvot pie sevis, bet tas laikam nebija pareizi, jo pirms miršanas viņa regulāri teica, ka vienīgais, ko grib – nomirt savās mājās, jo viņa neatpazina to vidi. Kad bija nepieciešams braucu pieskatīt, mēs visi bijām uz prātā sajukšanas sliekšņa, ģimenes ārsts pie mums neatbrauca nevienu reizi, kad mamma zvanīja, uzreiz pajautāja: “ko tev izrakstīt?” Un izrakstīja. Pēc tam gan izrādījās, ka izrakstītās devas prātu nevis nomierina, bet vēl vairāk uzbudina. Nav tik vienkārši vecu cilvēku cilāt, pārvietot, kad vēl arī prāts aptumšojās, tas bija pilnīgs murgs. Vistrakākās bija pēdējās divas nedēļas, jo nav skaidrs, kas notiek cilvēkam mirstot – kad viņš paliek nevarīgs, pilnībā guļošs, taču parādās dažādas dīvainas reakcijas, tad temperatūra ceļas, tad krīt, tad spiediens augsts, tad – zems, tajā agonijā vienu nakti oma, kas jau nestaigāja, piecēlās kājās un izdomāja, ka var staigāt un ar seju nogāzās pret grīdu, pārsita degunu, galvu, mute asiņoja. Ārprāc. Jo mēs nezinām un nesaprotam procesus, kas notiek, kad cilvēks mirst, nav tā, ka cilvēks vienkārši guļ, viņam mainās apziņas stāvoklis. Patiesībā guļot parastā gultā viņš pat ir apdraudēts. Pēc kritiena gultas brīvajai pusei piestūmām skapi un salikām lielus, smagus krēslus, viņa varēja to ar vienu kāju nostumt nost. Mirstošam cilvēkam brīžiem ir tāds pārdabisks spēks, kāds nav veselam. Kādā dienā, bija tik traki, ka trīs reizes saucu ātro palīdzību. Jo pirmais, kas ienāk prātā, kad nezini, kur meklēt palīdzību, ir  –  ātrā palīdzība. Lūdzos, lai viņi atbrauc, bet uz slimnīcu tik un tā neveda, labi, trešajā reizē aizveda, bet pēc četrām stundām piezvanīja un teica – brauciet pakaļ, viņa ir vesela! Oma cauru diennakti sauca mammas vārdu, nepārspīlējot – nepārtraukti sauca viņas vārdu, tas bija pilnīgs ārprāts. Tuviniekam, kurš ikdienā aprūpē šādu cilvēku nav iespēja atpūsties ne minūti. Teju katrā ģimenē ir šādi smagi aprūpes gadījumi.  Mocās visi. Bet kad tuvinieks nomirst, visas tās šausmas kas bija jāpiedzīvo, it kā pazūd un aizmirstas. Par to vairs nerunājam. Bet tajā laikā būtu bijis svarīgi, lai vismaz būtu bijis kāds telefona numurs, uz kuru piezvanīt, lai pastāsta, kā notiek miršanas process, jo tas dotu mieru.

Vai te hospiss būtu palīdzējis?

Hospisa pacienti ir arī neiroloģisku diagnožu pacienti, domāju, ka pēdējās divas nedēļas, kad miršanas process ir iesācies, aprūpētāja klātbūtne būtu bijusi svētīga, jo aprūpētājs zina nāves iestāšanās etapus, zina, kas ar cilvēku katrā no tiem notiek. Kaut vai būtu izsaukusi hospisa Mobilo brigādi, kas sastāv no sociālā darbinieka, aprūpētāja un mediķa, kuri aizbrauc pie pacienta un nokonsultē, neatkarīgi no pacienta veselības stāvokļa, pacientam nav jābūt mirstošam, jo Mobilā brigāde var nokonsultēt, kā cilvēku pareizi nopozicionēt, pacelt, nomazgāt utt. Jo mēs taču arī to nezinām! Mēs arī pamperus pirkām pēc aptiekas farmaceites ieteikuma, bet izrādījās, ka tie guļošiem cilvēkiem neder! Tādas nianses…Kādi ķermeņa kopšanas līdzekļi nepieciešami, jo mirstošiem cilvēkiem āda paliek tik sausa un caurspīdīga kā papīrs. Kā matus guļošam izmazgāt? To var parādīt un izdarīt aprūpētāja. Pēc šī brīža “Hospiss Māja” izsaukumiem varu secināt, ka vistrakākā situācija ir ar atsāpināšanu, cilvēkiem mājās ir sapirkta tonna ar zālēm, bet neizprot to lietošanu, un efekti ir dažādi. Jo nav speciālistu, kas par to konsultētu. Otra lielā problēma ir izgulējumi, kā tie rodas, kā kopt. Cilvēkiem pat prātā nevar ienākt, kādi caurumi var rasties ādā vienkārši no gulēšanas.

Un ko nozīmē “Hospiss Māja” hospisa aprūpe?

Pirmajā vizītē pie klienta dodas sociālais darbinieks kopā ar mediķi, lai novērtētu pacienta stāvokli un arī apstākļus, to, kas mājās ir nepieciešams, piemēram, funkcionālā gulta, vai tualetes krēsls, barošanas galds vai skābekļa koncentrators, lai maksimāli atvieglotu gan ciešanas pacientam, gan, lai varētu viņam nodrošināt komfortablu aprūpi, proti, svarīgi padomāt arī par aprūpētāju. Diemžēl mums bijuši gadījumi, kad nevaram savā aprūpē paņemt cilvēku, jo ģimene atsakās no funkcionālās gultas, bet mēs nevaram cilvēku pienācīgi aprūpēt, ja viņš guļ izgulētā dīvānā.

Kopā ar medicīnas darbinieku – virsmāsu,  tiek sastādīts aprūpes plāns, cik daudz jāpieslēdzasmediķiem, paliatīvās aprūpes ārste sniedz konsultācijas. Aprūpētājs pie pacienta ir astoņas stundas dienā, tas nozīmē, ka mājnieki var turpināt savu dzīvi, iet uz darbu, rūpēties par bērniem. Aprūpētājas var arī mainīties, jo jābūt saderībai starp pacientu un aprūpētāju, tas ir ļoti svarīgi!

Tas atbilst Hospiss LV moto – arī mirstošam cilvēkam ir tiesības izvēlēties! Taču aprūpē mēdz iesaistīties arī brīvprātīgie!

Jā, kaut vai vakaros aiziet kaut ko priekšā palasīt. Spilgti atminos, mūsu klienti, 35 gadus veco sievieti, kura diemžēl bija milzu naudu iztērējusi, mēģinot izārstēties ar alternatīvo medicīnu… Viņa dzīvoja pilnīgi viena, ar mīļo mājdzīvnieku trusi. Viņai bija paniskas bailes no tumsas, tāpēc tika organizēti brīvprātīgie, kas vakaros sēdējai viņai blakus, līdz sieviete aizmiga.

Katru dienu esi emocionāli līdzās nāvei, dzirdi šādus stāstus, kā to var izturēt?

Cik mēs esam raudājušas par cilvēkiem, kurus pat neesam redzējušas! Jo zini tik daudz informācijas, seko un jūti līdzi, kā tur viss notiek, un, kad cilvēks nomirst, ir sajūta, ka tuvinieks aizgājis. Kad mirst gados jauni cilvēki, ir visgrūtāk. It sevišķi aprūpētājām, kad viņas aprūpē pacientus, kas ir viņu bērnu vecumā, emocionāli ir ļoti smagi, ir gadījumi, kas teju izsit korķus, pēc tādiem vajag atpūsties, notikušo pārstrādāt. Šādā darbā jābūt ļoti uzmanīgiem ar izdegšanu. Kad mirst jauni cilvēki, tā šķiet netaisnība … Diemžēl vēzis ņem arvien jaunākus cilvēkus.

Mums bija pacients – mana vecuma vīrietis, uzņēmējs, trīs bērnu tēvs, kuram slimība attīstījās ļoti strauji. Bet viņam bija ļoti atbalstoša ģimene, visa ģimene šajā beigu posmā bija kā viena vesela šūna. Viņš pieņēma to, ka mirst, arī sieva bija tikusi skaidrībā pati ar sevi un viņi neko neslēpa no saviem bērniem, vīrietis vecāko meitu paspēja jau ievest savā biznesā, nodot lietas, viss tika sakārtots. Viena no pēdējām īsziņām, ko viņš atrakstīja mūsu kolēģei bija: visi kopā skatāmies “Ķepa uz Sirds” un ir absolūts miers…  (Klusuma pauze un Žanetei asaras). Tas ir hospiss, mēs palīdzam ar aprūpi tā, lai ģimene var mierīgi atvadīties, vēl pabūt kopā. 

Tu neesi aprūpētāja, tu esi kā uzraugs, lai šī sistēma strādātu, vai tu pati tiecies ar pacientiem?

Cilvēki jau pārsvarā negrib, lai vēl kāds no malas pie viņiem viesojas,  bet pie dažiem esmu bijusi, vēl martā biju pie jaunas sievietes, kura mani uzaicināja, lai gan neslēpšu, ka man bija bail no šīs tikšanās, jo apzinājos, kādā stāvoklī viņa ir. Mēs no Hospisa bijām aizbraukušas uz Bulduriem pēc atraitnītēm 8.martam par godu, es ar tām pie viņas devos ciemos, un aprūpētājai, tās ieraugot, pirmā doma bijusi: kad atraitnītes noziedēs, viņa aizies. Un tā arī notika… Tā bija ļoti smaga situācija. Sievietei ir 14 gadus veca meita, ko audzināja viena pati, mamma dzīvo mazpilsētā, tāpēc visu aprūpes smagumu iznesa bērns uz saviem pleciem…

14 gadus vecā meitene viena pati kopa savu mammu?

Paciente bija inteliģenta, izglītota sieviete ar vairākām augstākajām izglītībām, strādāja augstskolā, diemžēl diagnoze tika atklāta novēloti, un viss beidzās ļoti ātri. Meitenes tēvs dzīvo ārzemēs ar jaunu ģimeni, un bailēs no tā, ka tēvs var likt meitai pārvākties, viņas šo faktu ilgi slēpa. Dzīvoklī bija malkas apkure, divas krāsnis, regulāri vajadzēja pirkt maisus ar malku un stiept uz dzīvokli. Bet viņa ar visu tika galā, bez nekādas čīkstēšanas, viņai galvenais bija parūpēties par mammu.

Bet viņai taču jāmācās!

Turklāt to darīja izcili! Tas ir visapbrīnojamākais, ka bērni, kas nonāk šādās situācijās, nenoiet no ceļa, tieši otrādi – ļoti ātri nobriest, pieaug, un apzinās savu nozīmīgumu vecāka dzīvē. Brīnišķīgi bērni, kuri pratuši par saviem vecākiem parūpēties. Bija arī kāds 18 gadus vecs puisis, vidusskolas pēdējās klases skolnieks, kurš starpbrīžos skrēja uz māju mammai pamperus mainīt. Jautājums gan, vai dēlam tas būtu jādara? Bet viņi uztraucās – ja kāds par to uzzinās, mammu ieliks pansionātā. Par to bērni visvairāk baidās – ka izšķirs ģimenes. Arī man personiski šķiet, ka šādā situācijā, kad vecāks ir tuvu nāvei, un bērns ir pietiekami patstāvīgs (nerunāju par septiņus gadus veciem, protams) lieki iesaistīt sociālo dienestu, kas neiedziļinoties situācijā, cik svarīgi atvadīties, pavadīt pēdējos mirkļus kopā, rīkosies, kā likums prasa. Protams, ar piebildi, ka ir pieejama hospisa aprūpe, un smagās rūpes tiek noņemtas no bērna pleciem. Jo vai tiešām šādā brīdī labāk būtu, ka viņus izšķirs? Vai šim bērnam, kurš drīz zaudēs mammu, vajag sveša cilvēka aizbildniecību, ja viņu ieliktu svešā ģimenē vai krīzes centrā? Neviens to negribētu. Jo viņš par savu vecāku uztraucas. Konkrētajā situācijā mamma beigās tika ievietota slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā, lai jaunietis varētu eksāmenus nokārtot.

Tagad tu mani saraudināji… Bērni grib būt līdzās vecākiem šādā brīdī. Turklāt, ņemot vērā, cik daudz Latvijā ir šķirto ģimeņu, kur audzina tikai viens vecāks!

Jā, bērni šim pieiet ar lielāku atbildību nekā dažkārt laulātie…  Ir vēl viens stāsts par meiteni, kuras mamma ļoti ātri aizgāja. Mums piezvanīja kaimiņiene, kura redzēja, ka mamma ir ļoti slima, un meita viņu aprūpē, lai gan ģimenē bija gan tēvs, gan vecākā māsa, kuri notiekošo neuztvēra pārāk adekvāti, bija pārliecināti, ka sieviete izveseļosies un viss būs kārtībā. Kad mūsu sociālā darbiniece sazinājās, meitene atzina: jā, ir grūti, bet tiek galā. Viņai nevajadzēja tik daudz fizisku palīdzību, cik – emocionālo, proti, cilvēku, ar ko parunāt, kas pakonsultētu, kā tas jādara pareizi, kuram nepieciešamības gadījumā jebkurā brīdī var piezvanīt.  Mūsu komanda uzreiz tur devās un viņām no redzētā bija skaidrs, ka mammai palikušas vien dažas dienas… Tā arī bija. Bet meita vismaz varēja būt mammai līdzās kā meita, nevis kā aprūpētāja. Turklāt tas noņēma milzīgo psiholoģisko spriedzi, kas viņai bija – vai viņa rīkojas pareizi, vai aprūpē kā nākas? Jo viņa to darīja pēc internetā atrastās informācijas. Meitene bija blakus mammai līdz nāves brīdim. Pēc tam viņa pati pieteicās terapijā pie mūsu klīniskā psihologa, kas pilotprojekta laikā bija valsts apmaksāts, un sāka mācīties RSU kursos, lai nākotnē kļūtu par ārsti.

Tici, ka hospisa aprūpe būs valsts apmaksāta un nebūs vairs šādu stāstu?

Noteikti, nešaubos par to. Tas ir tikai laika jautājums. Bet pagaidām palīdzēt šādās situācijās varam tikai ar sabiedrības, proti, ziedotāju palīdzību. 

Žanete Jansone, HOSPISS MĀJA valdes locekle. Kā arī:

*Forša vecmāmiņa. Brīvo laiku pārsvarā pavada ar mazmeitām. “Dažkārt piektdienas vakaros izņemu no bērnudārza, svētdienās atgriežu vecākiem.”

*Mīlīgā labradora Rio saimniece

*Saimnieciska. Lai gan pati apgalvo, ka virtuvē rosīties nemaz nepatīk, dara to bieži (arī Hospiss Mājā), un viņas firmas ēdiens – fiksā jūras velšu paelja.

*Patriote. Kādu laiku dzīvojusi Barselonā, jo tur strādāja vīrs, taču tur neiedzīvojās un nealkst tur atgriezties. “Man nepatīk tā dzelteni brūnā krāsa, kas Spānijā visapkārt. Latvijā viss ir zaļš, sulīgs un skaists. Zaļā nav mana mīļākā krāsa, bet tā ir sulīga un dzīvības krāsa.”