NVO FONDA projekts “Nediskriminējoša hospisa aprūpes modeļa ieviešanas veicināšana Latvijā”
Latvijas valsts budžeta finansētās programmas “NVO fonds” PROJEKTA ĪSTENOŠANAS LĪGUMS Līguma identifikācijas numurs: 2024.LV/NVOF/MAC/066/11, no 09.01.2024.
Mērķis
Projekta “Nediskriminējoša hospisa aprūpes modeļa ieviešanas veicināšana” mērķis ir izmantojot pasaules pieredzi, attīstot un koordinējot brīvprātīgo darbu, veikt mērķtiecīgu interešu aizstāvību un informatīvas darbības, lai veidotu un veicinātu Latvijas sabiedrībā uz cilvēka izvēles iespējām balstītu cieņpilnu un bezaizspriedumu izpratni par hospisa pakalpojumiem gan iedzīvotāju, gan valsts un pašvaldību darbinieku, veselības aprūpes un labklājības nozares speciālistu vidū, palielinot indivīdu spējas aktīvi piedalīties jautājumu savas un ģimenes locekļu veselības sakarā.
Mērķa grupa
Projekta galvenā mērķa grupa ir augstam diskriminācijas riskam pakļauti cilvēki, kuriem ir neārstējama slimība tās terminālajā stadijā, kuras izārstēšana nav iespējama, un kur ārstu konsīlija noteikta paredzamā dzīvildze (atlikušais dzīves ilgums ir līdz 6 mēnešiem), kā arī šo personu piederīgie. Mērķa grupa ietver gan cilvēkus, kuriem šobrīd nepieciešams pakalpojums, gan tie, kuriem nākotnē šāds pakalpojums būs nepieciešams. Projekta sekundārā mērķa grupa ir politiķi, veselības sistēmas jomas darbinieki, labklājības sistēmas jomas darbinieki un sabiedrība kopumā, kura neizbēgami sastopas ar esošo demogrāfisko situāciju un veselības aprūpes sistēmas problēmām un tās konsekvencēm.
Projekta mērķa sasniegšanai ir noteikti trīs galvenie virzieni:
1. Sabiedrības informēšanas un izglītošana. Iniciatīvas mērķis ir veicināt izpratni par hospisa pakalpojumiem Latvijas sabiedrībā – iedzīvotājiem, valsts un pašvaldību darbiniekiem, veselības aprūpes un labklājības nozares speciālistiem. Izpratni par nāves kā dabiska dzīves noslēguma sagaidīšanu, kas ir bez aizspriedumiem, balstās uz cieņu un cilvēka izvēles tiesībām un pamatvērtībām, nodrošinot tuvinieku iespējas piedalīties procesā.
Diskusiju forums “Tiesības uz cieņpilnu nāvi”
20. martā norisinājās otrais ar hospisa aprūpi saistītais diskusiju forums “Tiesības uz cieņpilnu nāvi”, kura laikā tika meklētas atbildes uz tādiem būtiskiem jautājumiem kā – kas ir tas mirklis, kad iestājas nāve? Vai medicīniskā izpratne par nāves iestāšanās brīdi ir viennozīmīga? Vai sabiedrība ir gatava aizstāvēt ideju par cilvēka pašnoteikšanās tiesībām, tajā skaitā – tiesībām atteikties no veltīgas ārstēšanas? Vai mūsu skatījums uz tuvinieka vajadzībām miršanas procesā sakritīs ar mūsu pašu vēlmēm nāves priekšā? Vai var pastāvēt laba nāve? Lai kopīgiem spēkiem rastu atbildes uz visiem šiem jautājumiem, bijām sapulcinājuši dažādus viedokļu līderus – unikālas personības, medicīnas profesionāļus, Latvijas augstskolu mācībspēkus un zinātniekus. Pieredzē un pārdomās dalījās bijušais Latvijas Valsts prezidents ārsts Valdis Zatlers, filozofijas doktore Agita Misāne, RAKUS Paliatīvās aprūpes nodaļas ārste Līga Keiša-Ķirse, uzņēmuma “Hospiss Māja” virsmāsa un PSKUS tālākizglītības kursu lektore Tatjana Jirgensone, kā arī Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente Iveta Golubovska, bioētikas eksperte LU asociētā profesore Signe Mežinska un LU tenūrprofesors Raivis Bičevskis, un kontemplācijas skolotājs Georgs Rubenis.
“Hospiss LV” komanda aicina visus dalībniekus un interesentus, kuri nevarēja būt klātesoši, iepazīties ar foruma atskatu, kas ietver viedokļu ekpertu atziņas un palīdz izprast hospisa aprūpes pakalpojuma būtību.
Sarunu festivāls “LAMPA” 2024
Saites uz publicētajiem viedokļu rakstiem
2. Brīvprātīgā darba veicēju iesaistīšanās veicināšana paliatīvo un hospisa pacientu aprūpē, kā arī tās sabiedrības daļas interešu aizstāvība, kuri nespēj saņemet pakalpojumu no valsts, savas dzīves pēdējo mēnešu, nedēļu vai dienu pavadīšanai hospiss aprūpes pakalpojuma ietvaros, piedzīvojot cieņpilnu aiziešanu mūžībā. Aktivitātes ietvaros tiks turpināts darbs pie Brīvprātīgo kustības popularizēšanas Latvijas iedzīvotāju vidū. Brīvprātīgo darba, kā jēgpilnas, bezatlīdzības palīdzības sniegšanas prestiža celšana attiecībā pret paliatīvās un hospisa aprūpes pakalpojumu saņēmējiem (bezatlīdzības palīdzība – mantas, finanšu līdzekļu, laika un zināšanu ziedošana). “Hospiss LV” sadarbības uzsākšana ar reģionālajām slimnīcām veicina jaunu brīvprātīgo pievienošanos un iesaistīšanos hospiss brīvprātīgā darba veicēju aktivitātēm, kas “Hospiss LV” rada iespēju veltīt lielāku uzmanību veselības aprūpes iestādēs paliatīvās aprūpes nodaļās esošajiem pacinetiem,veicināt brīvprātīgo darba kustības attīstību 5 reģionālo slimnīcu Paliatīvās aprūpes nodaļās. Rezultātā pakāpeniski tiks palielielināta sabiedrības informētība un izpratne par hospisa aprūpes pakalpojumu Latvijā, veicinot hospiss aprūpes sistēmas ieviešanu un pakalpojuma pieņemšanu Latvijā.
Labdaribas projekts “Svētku galds” Latvijā
Rīga
Hospiss LV labdarības projekts “SVĒTKU GALDS” divas līdz trīs reizes nedēļā vieno labestīgus un smaidīgus brīvprātīgos, kuri, nolikuši malā ikdienas rūpes, vienojas kopīgā gājienā uz slimnīcām, lai iepriecinātu slimos, vientuļos vai saskumušos pacientus Paliatīvās, Onkoloģijas un Staru terapijas nodaļās.
Kāds salds našķis, gards dzēriens, dzīvās mūzikas skaņas, silts glāsts un acu skats, nesteidzīga interese par dienas noskaņojumu kādu nedaudz iepriecina vai vismaz pamaina skatu uz slimnīcas ikdienu, bet kādam liek aizdomāties par to, cik gan cilvēks cilvēkam ir mīļš un vajadzīgs brīžos, kad dzīves pavērsieni iestūrējuši vientuļā slimnīcas gultā.
RĪGAS 1.SLIMNĪCA
20. martā norisinājās otrais ar hospisa aprūpi saistītais diskusiju forums “Tiesības uz cieņpilnu nāvi”, kura laikā tika meklētas atbildes uz tādiem būtiskiem jautājumiem kā – kas ir tas mirklis, kad iestājas nāve? Vai medicīniskā izpratne par nāves iestāšanās brīdi ir viennozīmīga? Vai sabiedrība ir gatava aizstāvēt ideju par cilvēka pašnoteikšanās tiesībām, tajā skaitā – tiesībām atteikties no veltīgas ārstēšanas? Vai mūsu skatījums uz tuvinieka vajadzībām miršanas procesā sakritīs ar mūsu pašu vēlmēm nāves priekšā? Vai var pastāvēt laba nāve? Lai kopīgiem spēkiem rastu atbildes uz visiem šiem jautājumiem, bijām sapulcinājuši dažādus viedokļu līderus – unikālas personības, medicīnas profesionāļus, Latvijas augstskolu mācībspēkus un zinātniekus. Pieredzē un pārdomās dalījās bijušais Latvijas Valsts prezidents ārsts Valdis Zatlers, filozofijas doktore Agita Misāne, RAKUS Paliatīvās aprūpes nodaļas ārste Līga Keiša-Ķirse, uzņēmuma “Hospiss Māja” virsmāsa un PSKUS tālākizglītības kursu lektore Tatjana Jirgensone, kā arī Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente Iveta Golubovska, bioētikas eksperte LU asociētā profesore Signe Mežinska un LU tenūrprofesors Raivis Bičevskis, un kontemplācijas skolotājs Georgs Rubenis.
P.STRADIŅA KLĪNISKĀS UNIVERSITĀTES SLIMNĪCA
“Uz jautājumu, kāpēc kļuvu par brīvprātīgo, atbildēšu ar pretjautājumu – kāpēc gan nē? Nav neviena iemesla, kāpēc to nedarīt. Hospisa pamatideja par to, kā piešķirt dienām dzīvi, nevis dzīvei dienas, cieņpilnu attieksmi pret cilvēku līdz pēdējam elpas vilcienam, mani ļoti uzrunāja,” saka Vivita Grase, Hospiss LV brīvprātīgo “Stradiņu” “komandas kapteine”, proti, viņas pārziņā ir “Svētku galds” Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca Paliatīvās aprūpes, Onkoloģijas un Staru terapijas nodaļās.
“Ejot uz slimnīcu pie pacientiem ir piedzīvoti ļoti daudzi dziļi emocionāli brīži, iegūta arī viela pārdomām, kas reizēm nedod mieru ilgāku laiku pēc vizītes. Slimnīcā satikti cilvēki no visas Latvijas, katram sava sāpe un bažas par rītdienu. Un tie nav tikai pacienti, bet arī viņu tuvinieki, kuri ir līdzās saviem mīļajiem gan fiziski, gan domās un, kuriem arī ir ļoti nepieciešams emocionāls atbalsts. Konkrētus piemērus nezinu vai esmu tiesīga minēt, jo tie visi ir ļoti privāti stāsti un ļoti novērtēju mums izrādīto uzticību.
Slimnīcas vidē pacienti, kuri saskārušies ar patiesi nopietnām veselības problēmām, šķiet ir īpaši atklāti un patiesi, tur nenotiek nekāda izlikšanās par to, ko un kā jūties, ko saki. Un mūs, protams, aizkustina daudzie paldies par to, ko darām un aizkustinājuma asaras par to, “ka jūs tādi esat, ka jums nav vienalga”.
Likumsakarīgi, ka kļūstot par “Hospiss LV” brīvprātīgo, nostiprinās tava vērtību skala, tu spēj izvērtēt, kas ir patiešām vērtīgs, dzīvot te un tagad un izturēties pret citiem, kā vēlies, lai izturas pret tevi. Nedzīvot pagātnē vai nākotnē, bet darīt labāko, ko spēj šobrīd. Pati esmu ieguvusi ļoti daudz tīri cilvēciskā ziņā, mācījusies pacietību un iejūtību.
Un vēl viens ieguvums ir tie brīnišķīgie cilvēki, kurus esmu satikusi pateicoties “Hospiss LV”. Mani domubiedri, kurus jau ieraugot, gribas pasmaidīt, tik iejūtīgi, sirsnīgi un dzīvesgudri cilvēki ir tepat starp mums.”
Valmiera
Parakstot svinīgo sadarbības līgumu un organizējot projektu “Svētku galds”, 28. februārī organizācija Hospiss LV un Vidzemes slimnīca, uzsāka brīvprātīgā darba projektu Hronisko pacientu aprūpes nodaļā. “Hospiss LV” šis ir pirmais sadarbības projekts, kas tiek īstenots ārpus Rīgas reģiona slimnīcām.
Vidzemes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Uģis Muskovs uzsver: ”Katrs projekts, ar kura palīdzību mēs varam uzlabot savu pacientu emocionālo stāvokli un labsajūtu ir atbalstāms. Mēs esam pagodināti, ka esam pirmie, kas uzsāk sadarbību ar “Hospiss LV” ārpus Rīgas robežām. Mērķis, protams, ir īstenot kvalitatīvu un profesionālu sadarbību, lai tas būtu atbalsts gan pacientiem, gan personālam, jo dažreiz tieši emocionālā līdzdalība ir svarīgāka ārstniecības procesā kā fiziskā.”
“Brīvprātīgais darbs nav iegriba, pēkšņi radies impulss izdarīt kaut ko labu. Šis darbs ir apsolījums un apņemšanās, pat pienākums. Pienākums pret vistrauslākajiem cilvēkiem, pret tiem, kuriem nevar pateikt, ka atnākšu citu dienu, reizi vai mēnesi. Hospiss pacienta tad var arī vairs nebūt. Brīvprātīgais ir apbrīnojams cilvēks savas nesavtības un sirds plašuma dēļ,” stāsta “Hospiss LV” valdes locekle Ilze Zosule.
Šodien, pirmajā sadarbības dienā, organizācijas “Hospiss LV” apmācītie brīvprātīgie īstenoja projektu “Svētku galds” Vidzemes slimnīcas Hronisko pacientu aprūpes nodaļā. “Hospiss LV” cienasts noteikti atšķīrās no ierastā slimnīcas ēdiena un patiešām bija kā svētku galds, šoreiz cienājot pacientus ar Cēsu konditorejas Vinetas un Allas Kārumlāde sarūpētām saldām un sāļām “Vecrīgām”. Pacienti novērtēja arī kafiju un saldējumu rotātu mellenēm, bet vissiltāk sirdi silda uzmanība un nesteidzīgas sarunas.
Ventspils
- maijā, viesojāmies Ventspilī, lai iepazītos ar Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca un iepazīstinātu gan ar projektu “Svētku galds”, gan dalītos savā pieredzē par hospisa aprūpi un brīvprātīgā darbu dažādās slimnīcās Latvijā.
“Hospiss LV” valdes priekšsēdētāju Ilzi Neimani-Nešporu, valdes locekli Ilzi Zosuli, sabiedrisko attiecību speciālisti un sadarbību koordinatori Initu Silu un brīvprātīgā darba koordinatori Sintiju Reinbergu uzņēma slimnīcas valdes priekšsēdētājs Juris Lācis, personāldaļas vadītāja Ilze Černova, Paliatīvās aprūpes nodaļas virsmāsa Jana Cimermane un Kurzemes Rehabilitācijas centra fizioterapeite Ilze Brutāne. Tāpat sarunai piebiedrojās ventspilnieki Zane Cinglere un kupls potenciālo brīvprātīgo skaits, kuri ir gatavi iziet apmācības un iesaistīties projektā “Svētku galds” Ventspilī!
Ventspils Paliatīvās aprūpes nodaļa tika atklāta 2006. gadā un šobrīd ir vienīgā ārstniecības iestāde Kurzemē, kas stacionāri nodrošina paliatīvās aprūpes pakalpojumu. “Raugoties nākotnē, meklēsim iespējas, kā šo profilu paplašināt un darīt vairāk, jo pakalpojums ir pieprasīts un vajadzīgs – visbiežāk nodaļā nonāk pacienti ar onkoloģiskām saslimšanām, sirds mazspēju, ar insulta sekām, izgulējumiem. Un pacientu skaits pieaug. Tāpēc tas, ko “Hospiss LV” dara, ir ļoti vērtīgs darbs – jebkāda veida atbalsts ir nozīmīgs gan pacientiem, gan arī darbiniekiem, un tas pievērš uzmanību cieņpilnas nāves jautājumam arī valstiskā līmenī,” norādīja slimnīcas valdes priekšsēdētājs Juris Lācis.
Ar Juri Lāci vienisprātis ir “Hospiss LV” valdes locekle Ilze Zosule, piebilstot, ka cieņpilnās nāves nodrošināšana sākotnēji šķiet skaļi teikts, bet tā sastāv no maziem soļiem. Hospiss LV” valdes priekšsēdētāja Ilze Neimane-Nešpora dalījās brīvprātīgā darba pieredzē: “Hospisa definīcija ir pārvērst izmisumu skaistās sērās – kad atnāk profesionāla komanda, kad ģimene zina, ko darīt, tas pārtop skaistā pavadīšanas procesā. “Svētku galda” stāsts nav par ēdienu – tas ir stāsts par vienu milzīgu sistēmu, ko mēs visi kopā varam izveidot.”
Brīvprātīgā Lienīte Ansone, kura jau vairākus gadus apmeklē pacientus Rīgas slimnīcās, atgādina, ka jāatceras brīvprātīgo nozīme – brīvprātīgais nevienu nevar izārstēt, apsolīt veselību, bet var dāvināt emocijas. Katram pacientam ir stāsts, sāpe, un brīvprātīgie šiem pacientiem ir vajadzīgi. Kad slimnīcas personāls ir pārguris, brīvprātīgie var dāvināt emocijas.
“Hospiss LV” komanda ar “svētku galdu” – ratiņiem ar uzkodām, kafiju, saldējumu – devās arī uz Ventspils Paliatīvās aprūpes nodaļu, aprunājoties, cienājot un iepriecinot pacientus, kas ar prieku gaidīs brīvprātīgos atkal jau pavisam drīz.
Paldies Druvas Saldējums un Ramala Radošā maizes laboratorija par ziedoto cienestu Ventspils pacientiem.
Jēkabpils
Rēzekne
Daugavpils
3. Labo prakšu apzināšana un pieredzes iegūšana no Eiropā izveidotiem hospisa pakalpojumu centriem. Aktivitātes mērķis ir izzināt, apkopot un izmantot citu valstu labo pieredzi izstrādājot un attīstot hospiss pakalpojumu Latvijā. NO 17. līdz 19.aprīlim Hospiss LV un Hospiss Māja komandai bija unikāla un vērtīga iespēja pieredzes apmaiņai Zalcburgā. Apmeklējām hospisa stacionāru, hospisa dienas centru un mobilo paliatīvo komandu vadību. Redzējām, cik daudz dod efektīva sadarbība starp iesaistītajām organizācijām, sajutām to, ka mūs vieno vienas un tās pašas vērtības, kuras nav tikai lozungi un vārdi prezentācijās, bet reāla rīcība ikdienas darbā, sapratām, ka esam un varam būt Eiropas līmenī. Paldies visiem atbalstītājiem.
Dienas hospiss Zalcburgā
Labdarības organizācija “HospissLV” nedomā apstāties pie sasniegtā, proti, no šā gada pieejamie “paliatīvās aprūpes mobilo komandu pakalpojumi pacienta dzīvesvietā”, ir tikai viena sadaļa no kvalitatīvas paliatīvās un hospisa aprūpes sistēmas, trūkst gan nepārtraukta aprūpe dzīvesvietā, gan hospisa stacionārs. Lai iedvesmotos turpmākajiem darbiem, ar Latvijas vēstnieces Austrijā Gunas Japiņas un Latvijas goda konsula Zalcburgā Dr. Karla Vindinga (HR Dr. Karl Winding) palīdzību, “ Hospiss LV ” un sociālā uzņēmuma “ Hospiss Māja ” komanda devās izzinošā vizītē pie Zalcburgas hospisa kustības Hospiz Bewegung Salzburg , kas darbojas jau 30 gadus un vairākus no saviem sapņiem ir pārvērtuši realitātē!
Austrijā hospisa aprūpes sistēma sastāv no trīs vaļiem: mobilās aprūpes komandas, hospisa dienas centrs un hospisa stacionārs.
Mobilās paliatīvās aprūpes komandas darbojas (jau kopš 1989.gada!) pēc tāda paša principa kā pie mums – starpdisciplināra komanda ierodas pie pacienta dzīvesvietā, nodrošinot holistisku aprūpi, lai nedziedināmi slimie cilvēki varētu palikt mājās, tiktu medicīniski aprūpēti un atsāpināti, kā arī emocionāli atbalstīti – gan pacients, gan tuvinieki.
Taču sapnis, kas Zalcburgas kolēģiem pārvērtās realitātē un iedvesmoja arī mūs uz tādu tiekties, ir dienas hospisi, kas ir liels atbalsts gan pacientam, gan viņu tuviniekiem. Protams, tie pieejami, kamēr pacients vēl ir transportējams, kā arī vēlas satikties ar citiem līdzīgajiem. Dienas stacionārā tiek piedāvāta draudzīga un viesmīlīga aprūpe ārpus mājas sienām. Vieta, kur medicīniskā aprūpe apvienota ar socializēšanos. Paliatīvās aprūpes ārsts un medmāsas piedāvā vislabāko iespējamo medicīnisko aprūpi, rūpīgi apmācīti brīvprātīgie nodrošina ikdienas aprūpi un dažādas aktivitātes. It kā esi atbraucis pie kāda ciemos uz māju, kur apskata arī ārsts un, ja nepieciešams, tiek veikta arī kāda procedūra. Turklāt pierādīts, ka vides maiņa palielina dzīves kvalitāti.
Zalcburgā biedrībai “Hospiz Bewegung Salzburg” ir divi dienas hospisi, mēs viesojāmies” Kleingmain” dienas hospisā, kas tika atvērts 2000.gadā kā pirmais dienas hospiss Austrijā! Ātri vien lielā pieprasījuma dēļ bija nepieciešamas lielākas telpas, kas bija iespējams, pateicoties pašvaldības politiķu atbalstam, kā arī prāvam privātam ziedojumam. Tā 2013.gadā dienas hospiss varēja pārcelties uz lielāku ēku – renovētu bijušā staļļa ēku.
Dienas hospiss patiešām rada sajūtu, ka esi ciemos. Tāpēc darbinieki apmeklētājus dēvē par viesiem vai apmeklētājiem, nevis pacientiem. Tajā ir plaša dzīvojamā telpa, bibliotēka, virtuve, zaļš pagalms, virtuve, arī “klusuma telpa” un pat telpa smēķētājiem. Pie sienām – gleznas. Diena sākas ar kopīgām brokastīm, kam seko hospisa aprūpes ārsta konsultācija, ikdienas aprūpe, pusdienas, snauda ērtajos klubkrēslos. Pēcpusdienā tiek cepta un baudīta kūka. Tam pa vidu: dažādas aktivitātes un sarunas. Dienas hospiss vienlaicīgi var uzņemt līdz desmit cilvēkiem, tāpēc, lai šo pakalpojumu saņemtu pēc iespējas vairāk cilvēku, to var apmeklēt reizi nedēļā.
Dienas hospisi novērš sociālās izolācijas risku slimības dēļ, jo cilvēki var satikt sev līdzīgos, kas darbojas gluži kā atbalsta grupa – visiem ir līdzīgi pārdzīvojumi, turklāt sarunas notiek drošā vidē. Darbinieki novērojuši, ka viesi, par kuriem ģimenes locekļi saka, ka mājās viņi ir nerunīgi, satiekoties ar citiem, atplaukst un apmainās ar pārdomām un idejām par to, kā tikt galā ar savu situāciju. Dienas hospisā viesi var uzkavēties no 8:30 rītā līdz 16:30 pēcpusdienā. Tā ir arī atelpas diena tuviniekiem, jo viņi var šo dienu izmantot, lai mierīgu sirdi var apdarīt savus darbus, kā arī atpūsties no ikdienas aprūpes.
Kad mēs viesojāmies dienas stacionārā, bija pusdienlaiks, un visa māja smaržoja pēc tikko pagatavotas maltītes! Pie skaisti saklāta lielā galda virtuvē sēdēja stacionāra viesi, dažiem pievienotas sistēmas, bet tas netraucē ēst kopā – kā liela ģimene, dažus brīvprātīgie baroja. Viesi, ar mums iepazīstināti, priecīgi smaidīja un māja ar roku. No malas nepateiktu, ka šie ir cilvēki, kas apzinās, ka pavada savas dzīves pēdējos mēnešus/nedēļas.
Uzturēšanās un konsultācijas dienas hospisā ir bezmaksas, vienīgais, par ko viesiem ir jāmaksā – septiņi eiro par maltīti.
Dienas hospisā strādā trīs paliatīvās aprūpes ārsti, sešas medicīnas māsas, kā arī 50 brīvprātīgie. Brīvprātīgie ir hospisu kodols. Jo viņi veic teju visu psihosociālo aprūpi – gan gatavo ēst, gan palīdz paēst, gan lasa priekšā grāmatas, kopā glezno, spēlē spēles, izstumj pastaigā utt. Protams, brīvprātīgie šim darbam tiek sagatavoti ar intensīvu apmācību kursu (120 mācību stundas, 40 stundu prakse), lai varētu sniegt cilvēkiem to, kas viņiem nepieciešams šajā dzīves posmā: laiku, rūpes un sarunas, lai mazinātu bailes un vientulību. Lai gan brīvprātīgie nevar aizstāt profesionālu medicīnisko aprūpi, tie var sniegt ārkārtīgi svarīgu atbalstu.
Šobrīd Zalcburgā brīvprātīgi “strādā” 57 hospisa dežuranti – ciešā sadarbībā ar dienas hospisa ārstiem un medmāsām, kā arī paliatīvās aprūpes komandu, jo hospisa dežuranti dodas arī pie pacientiem uz māju.
Hospisa stacionārs Zalcburgā
“Raphael Hospice Salzburg”, kas tika atvērts 2002.gada 15.martā, ir desmit plašas, gaišas vienvietīgās istabiņas, kuru pacients var iekārtot pēc savām vēlmēm, pie sienām pielikt mīļākās gleznas, izkārtot tuvinieku fotogrāfijas, telpaugus. Telpā ir arī otra gulta tuviniekam, ja viņš izrāda vēlmi tur nakšņot. Katrā istabā plaša vannas istaba, lai var iestumt ratiņus, un nomazgāt pacientu dušā. Tieši slimnieku apmazgāšana ir viena no problēmām, ar ko saskaras “Hospiss Māja” aprūpētājas, veicot ikdienas aprūpi pacientu dzīvesvietās. Daudziem vannas istabas ir tik mazas (pat mājās, kas ir gana plašas), ka tajās ar ratiņiem nevar iebraukt, lai ērti nomazgātu. Tuvinieki pacientus lielākoties mazgā ar slapjajām salvetēm, taču tā nav pienācīga apmazgāšanās. Turklāt pierādīts, ka tekošs ūdens ir dziedinošs.
Pie katras istabiņas ir plašs balkons vai pirmajā stāvā – terase. Cilvēki ļoti grib pēc iespējas vairāk laiku pavadīt svaigā gaisā, lūdz, lai sasedz kaut ar piecām segām, bet – lai ir laukā, lai ir dabas klātbūtne!
Stacionārā tiek darīts viss iespējamais, lai būtu mājīga, ģimeniska vide. Tajā ir kopējā virtuve, kur brīvprātīgie katru rītu gatavo brokastis. Arī stacionārā brīvprātīgajiem ir liela loma, viņi ar pacientiem pavada daudz laika, dara, ko nu pacients vēlas un ko arī brīvprātīgais prot (iecienītas maigas roku masāžas), kā arī dežūrē naktīs.
Vidējais laiks, ko pacienti pavada stacionārā, ir trīs nedēļas. Galvenā ārste atzīst, ka cilvēkiem joprojām ir daudz mītu par šo vietu, agrāk to dēvēja pat par “nāves mājām”, bet, jau pēc pirmajām dienām lielākā daļa secina: “būtu es zinājis, kā te ir, brauktu ātrāk!”
Jo pacients, viņa vēlmes, te ir vissvarīgākās. Teju nekas netiek liegts, jā, arī cilvēkiem pirms nāves tiek ļauts gan smēķēt (tikai ne gultā un ne pie skābekļa aparāta), ne iedzert alu vai konjaciņu.
Hospisa komandā ir 15 kvalificēti veselības un aprūpes darbinieki, trīs ārsti, sociālais darbinieks, kapelāns, divi psihoterapeiti, divi fizioterapeiti, 20 apmācīti brīvprātīgie. Vienā maiņā, proti, uz vietas, katru dienu dežūrē gan ārsts, gan trīs māsas (uz desmit pacientiem). Jo svarīgi, lai pilnībā tiktu novērstas pacientu fiziskās sūdzības, lai viņi būtu atbrīvoti no sāpēm. Ar pacientiem strādā īpaši terapeiti – tostarp “ārstnieciskā pieskāriena” terapeits un mūzikas terapeits. Mēs iepazināmies ar mūzikas terapeiti Ritu Bidvaiti – lietuvieti, kura reizi nedēļā dodas pie hospisa pacientiem ar ļoti īpašiem mūzikas instrumentiem. Piemēram, vibroakustisko instrumentu “Bass Tao Leier”, – īpašu četru oktāvu stīgu instrumentu, ko var spēlēt tiešā ķermeniskā kontaktā, proti, uzlikt uz pacienta ķermeņa, vai arī gultas. Tao liras ritmiskais, dzirkstošais, meditatīvais skanējums ir kļuvis par vienu no galvenajiem mūzikas terapijas dziedināšanas instrumentiem ar pārsteidzošu efektu.
Darbinieki vienmēr ar pacientu ir izrunājuši viņa vēlmes miršanas brīdī – vai zvanīt tuviniekiem, ja viņi nav līdzās, vai grib, lai blakus ir kāds cits, piemēram brīvprātīgais, kas atbalsta un tur roku, vai gluži otrādi – grib nomirt viens. Pēc nāves mirušā ķermenis turpat tiek nomazgāts, apkopts (ja vien tuvinieki nav izrādījuši vēlmi to darīt paši), saģērbts, lai tuvinieki, ja nav bijuši līdzās nāves brīdī, var cilvēcīgi atvadīties.
Cik tas maksā? Pašreizējā dienas likme pacientiem par stacionāro aprūpi ir 95 euro dienā, kas ir tikai daļa no faktiskajām izmaksām, bet hospisa vadība cer, ka reiz tā būs bezmaksas. Arī viņiem joprojām ir mērķi, uz ko tiekties
Saite: Kā nomirt Austrijā?