Tajās iepazīstināsim ar profesijām, kas atbalsta mirstošus cilvēkus, diskutēsim, vai iespējama laba nāve, pētīsim pašnāvību iemeslus, skaidrosim, ar ko atšķiras veltīgas ārstēšanas pārtraukšana no eitanāzijas, kā arī uzklausīsim atklātus pieredzes stāstus par sērošanu. Spriedīsim, kā par nāvi runāt ar bērniem, vai kultūra var būt viens no veidiem, kas palīdz izprast saskaršanos ar nedziedināmām slimībām, ļaujot “ieskatīties nāvei acīs” ar kino vai izrādes starpniecību, kā arī jautāsim brīvprātīgajiem, kāpēc viņi savā brīvajā laikā izvēlas palīdzēt mirstošiem cilvēkiem.
“Kā pierādījusi “Hospiss LV” darbība četru gadu garumā un jo īpaši – dalība pagājušā gada sarunu festivālā LAMPA, tad nāves tēma sabiedrību gan biedē, gan interesē. Pērn mūsu teltī uz vairākām LAMPAs diskusijām bija par maz krēslu un interesenti stāvēja pat ārpus telts. Tas mums kā viedokļu līderiem mirstošu cilvēku aprūpes sistēmas izveides jautājumos Latvijā, kā hospisa pacientu tiesību aizstāvjiem, kā diskusijas veicinātājiem par nāves tēmu, deva drosmi turpināt dažas pagājušā gadā uzsāktās tēmas un padziļinātai sarunai piedāvāt jaunas, bet ne mazāk emocionāli pielādētas, pieredzi un domāšanu veicinošas. Nebaidieties, nāciet! ” aicina Ilze Zosule, “Hospiss LV” valdes locekle.
Sarunā/diskusijā “Turi manu roku” iepazīstināsim ar profesijām un cilvēkiem, kas… palīdz nomirt, jeb sniedz atbalstu mirstošiem cilvēkiem un tuviniekiem. Ko dara aprūpētājs, ko – kapelāns, vai pirms nāves, lai salīgtu ar pagātni un būtu vieglāk “aiziet”, jāsauc uz grēksūdzi mācītājs vai var izlīdzēt ar psihologa konsultāciju? Un kas ir nāves jeb dzīves beigu dūla? Šo sarunu turpināsim diskusijā “Vai iespējama laba nāve?” kur pieredzē dalīsies gan tuvinieki, kas pieredzējuši mīļotā cilvēka aiziešanu gan mājās, gan slimnīcā, gan hospisa aprūpes speciālisti, kuru mērķis nodrošināt labu nāvi – bet vai tāda vispār iespējama? Vai šī pieredze likusi aizdomāties, kā mēs paši gribētu mirt? Kas mums katram šķiet laba nāve?
Mēs bieži mēdzam teikt, ka ar nāvi nekas nebeidzas… “Sēru kafejnīcā” atklāti runāsim, kas notiek ar tuviniekiem pēc tam, kad mīļotais cilvēks nomiris. Vai mēs protam sērot? Vai sabiedrība to ļauj? Kā izdzīvot sērās, stāstīs gan mamma, kuras dēls izvēlējās pats aiziet no dzīves un mamma, kuras bērniņš mira no onkoloģijas, gan sieviete, kurai miris mīļotais vīrs, kā arī vīrietis, kurš pārdzīvojis zaudējumu.
Sadarbībā ar RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas studentiem rīkojam diskusiju “Pašnāvības vienādojums” – kādi ir iemesli, kāpēc tik daudzi cilvēki labprātīgi izvēlas doties nāvē? Vai mēs, cilvēki līdzās, to varam pamanīt un kā novērst? Savukārt sestdienas sarunā “Beidziet mani mocīt”, turpinām forumā “Tiesības uz cieņpilnu nāvi” aizsākto diskusiju par veltīgu ārstēšanu un par tiesībām pacientam pašam lemt par ārstēšanas izbeigšanu. Laikā, kad arvien vairāk valstis Eiropā diskutē par ārsta asistētas pašnāvības legalizēšanu nedziedināmi slimajiem, mums pat nav iespējas paust savu gribu, piemēram, nereanimēt.
Lai gan Latvijā pat ne visi pieaugušie runā par nāvi, “Hospiss LV” ir pārliecināts, ka labu attieksmi pret nāvi veido bērnības pieredze, tāpēc, pieaicinot arī ekspertus no Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības, sarunā “Circenītis aizkrāsnē”spriedīsim, kā par nāvi runāt ar bērniem. Vai un kā bērnu informēt, ja smagi slims vai mirst viņa ģimenes loceklis, kā arī – ja bērns pats saskāries ar nedziedināmu slimību un nav cerību uz atveseļošanos. Iespējams, viens no veidiem, kā to darīt – ar kultūras palīdzību, tāpēc turpinājumā saruna “Nāves kulturālie nospiedumi”. Vai kino, teātris, grāmatas var palīdzēt izprast nāvi un smagas saslimšanas. Varbūt pat mainīt attieksmi? Pieredzē dalīsies arī režisori, kuri iestudējuši šādas izrādes un kino, balstoties uz personīgajiem pārdzīvojumiem, aprūpējot un pieredzot tuvu cilvēku aiziešanu.
“Nāves kafejnīcas” noslēgumā saruna “Labdien, kas jūs tādi?” – ar brīvprātīgajiem, kuri savu brīvo laiku velta… lai iepriecinātu mirstošus cilvēkus gan slimnīcās, gan ārpus tās.
! Jāpiebilst, ka sarunas notiks īpaši LAMPAI un “Nāves kafejnīcai” veidotā koka konstrukcijas “teltī”, ko izstrādājusi interjera dizainere, nodibinājuma “HospissLV” brīvprātīgā, Kristīna Reinberga ar savu komandu. “Apaļās formas telts simbolizē dzīvības apli – no piedzimšanas līdz atvadīšanās brīdim. Aplis ir droša vide, kas tiek panākts ar gaisīgu, caurspīdīgu struktūru, vējā plīvojošiem audumiem,” ideju par neparasto vietu sarunai skaidro Kristīna, arī sarunas “Circenītis aizkrāsnē” dalībniece.
Zināms, ka drošā vidē sarunas ir atklātākas un vērtīgākas, tāpēc “Hospiss LV” “Nāves kafejnīcā” tādas būs! Tiekamies Cēsīs, Maija parkā pie melnajiem gulbjiem, bet ja ne – pateicoties uzņēmuma TET atbalstam, visas “NĀVES KAFEJNĪCA” vērtīgās sarunas būs redzamas arī tiešraidē.
“HospissLV” piedalīšanos sarunu festivālā LAMPA 2024. gadā finansiāli atbalstīja Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
