Kas Tevi pamudināja veikt brīvprātīgo darbu?

Nepieciešamība pēc darba sirdij. Jutu, ka, veicot ikdienas darbus, es nepiepildu sevi. Noklausoties interviju ar Ilzi Neimani-Nešporu no Hospiss LV (https://ugunsskola.lv/cilvekjauda83/) , sapratu, ka tas varētu būt tas, kas man nepieciešams. Darbs, caur kuru sevi realizējot, varētu gūt prieku. Hospisa tēma man ir diezgan tuva tādēļ, ka es pati esmu onkoloģiskais pacients un es esmu redzējusi, kā cilvēki mirst necilvēcīgos apstākļos. Tāpat, atceroties sava vectēva aiziešanu, varu teikt, ka bez īpašām zināšanām ir ļoti grūti parūpēties par cilvēkiem viņu pēdējās dienās. Es iedomājos, ka tik, cik es varu, es labprāt palīdzētu, lai izveidotu Hospisa māju – vietu, kur nomirt skaisti, neatkarīgi no vecuma. Latvijā šī joma nav attīstīta, tāpēc tam noteikti ir jāpievērš uzmanība.

Tu minēji vectēva aiziešanu, kā tas notika?

Vectēvam bija māja, kurā viņš dzīvoja viens. Tad, kad viņš kļuva nevarīgāks, mēs viņu vedām uz dzīvokli pie sevis, tomēr viņš teica, ka grib nomirt mājās. Mēs viņu aizvedām atpakaļ uz lauku mājām. Ik pa laikam gājām viņu apraudzīt, tomēr nevarējām visu laiku būt klāt. Mamma bija tā, kas viņu baroja un mazgāja. Man bija sajūta, ka viņš tomēr nomira viens. Viņa lielākā vēlēšanās bija tā, lai pēc viņa nāves mēs dzīvotu tajā mājā. To mēs, protams, izpildījām, tomēr es domāju, ka gan jau bija vēl kaut kas, ko viņš vēlējās, tikai to viņš mums neteica. Es redzēju, ka viņš  jutās kā slogs mūsu ģimenei.

Vēl viens stāsts ir par manu draudzeni, kurai bija vēzis. Viņa nomira Anglijas hospisā. Viņas mamma teica, ka tas esot bijis skaists process, jo hospisa aprūpe Anglijā esot augstā līmenī. Latvijā tas nebūtu iespējams.

Atceros arī pavadīto laiku Onkoloģijas centrā, tas nebija viegls. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc es vēlos darboties Hospiss LV, jo es esmu redzējusi situāciju no iekšpuses un es gribu, lai cilvēki, kuriem lemts aiziet, aiziet skaisti

Kādi ir tavi pienākumi Hospiss LV?

Es plānoju piesaistīt līdzekļus hospisa mājas būvniecībai. Mājai ir jābūt un, manuprāt, tas, kas varētu palīdzēt, ir runāt skaļi gan par hospisa sistēmu, gan arī nepieciešamo hospisa māju. Cilvēkiem nepieciešams paskaidrot, kas tas ir un mazināt viņu bailes runāt par nāves tēmu.

Kā Tu tēmu par miršanu ienes savā ģimenē un draugu lokā?

Mēs runājam, bet viņi lielākoties izvairās. Viņi izliekas, ka nedzird un pārslēdzas uz pavisam citu tēmu. Cilvēki ir ļoti jāizglīto, it īpaši latvieši, kuri ir noslēgti un intraverti. Vajadzētu atrast oriģinālus veidus, kā par to runāt, piemēram, daloties ar citu valstu pieredzi.

Man ir pieredze arī ar paliatīvās aprūpes pacientu. Mēs vācām līdzekļus vienam pazīstamam vīrietim, kuram bija laterālā skleroze. Sākumā slimība progresēja lēnām un pēc tam ļoti strauji. Viņš dzīvoja sociālajā mājā, kur attieksme pret viņu nebija tā labākā. Es ļoti skaidri atceros gadījumu, kad braucām viņu apsveikt dzimšanas dienā. Mēs gribējām viņu iepriecināt, jo viņš gandrīz visu laiku bija viens savā palātā. Lai arī mēs savācām līdzekļus, lai samaksātu par to, lai viņš ir viens un viņam būtu ērtāk, pie viņa reti kāds atnāca. Varēja redzēt, ka tad, kad mēs pie viņa braucām, viņš negribēja, lai mēs braucam prom. Viņam ļoti pietrūka cilvēcības, parunāšanās. Aprūpētāji uzskatīja, ka primārais ir pabarot un nomazgāt. Nevienu neinteresēja tas, kā viņš jūtas. Es pieļauju, ka aprūpētāji neaizdomājas, ka šis aspekts bieži vien ir svarīgāks par fizisko aprūpi. Mēs gribējām viņam sagādāt cilvēcību un prieku. Viņš daudz nestāstīja, ko vēlētos. Es atceros situāciju, kad mēs izdomājām viņu pārsteigt. Tad viņš vēl atradās mājās. Viņš bija starptautisko sacensību organizētājs motokrosā, tāpēc mēs slepus sarunājām sportistus, kuri būtu gatavi ar saviem močiem atbraukt līdz viņa mājai. Viņa meita izveda viņu ratiņkrēslā ārā un motosportisti, kas piekrita piedalīties šajā pārsteigumā, brauca ar močiem. Mēs gribējām, lai viņš varētu sajust vēl reizi motokrosa smaržu.

Kā viņš jutās?

Viņš raudāja un bija ļoti aizkustināts.  Arī viņa sieva teica, ka viņš nav bijis tik laimīgs ļoti sen. Sportistiem toreiz bija iespēja viņam pateikties par to, ko viņš ir darījis profesijas attīstībā. Tas bija ļoti skaisti. Mēs nolasījām to, kas viņam varētu patikt un kas viņu varētu iepriecināt. Tā ir neaprakstāma sajūta – radīt prieku kaut uz mirkli. Ļoti iespējams, ka tās emocijas, ko viņš juta, viņam ļāva nodzīvot kādu dienu ilgāk un kvalitatīvāk. Mēs ceram, ka viņš ar patīkamajām emocijām un atmiņām dzīvoja kādu laiku un priecājās par to, sajūtot, ka viņš nav viens.  Kad viņš nomira, nākamajā dienā bija paredzētas sacensības. Tā kā viņš kādreiz audzēja rozes, mēs izdomājām, ka katrs sportists varētu pie sava moča piespraust baltu rozi. Es atceros, ka todien debesīs bija tik skaisti mākoņi.

Vai mirstošu cilvēku pēdējo vēlēšanos piepildīšana un iepriecināšana ir kaut kas, ko Tu vēlētos darīt?

Jā, noteikti! Man tas ļoti patiktu! Tā ir iespēja saņemt atpakaļ pozitīvo, sajūtot, ka izdarīts kaut kas vērtīgs.

Tu minēji par interviju, kuru klausījies. Vai tas bija brīdis, kad sāki darboties Hospiss LV?

Jā. Toreiz es Ilzei no Hospiss LV izstāstīju, ko es protu un kā redzu sevi šajā projektā. Pati esmu strādājusi žurnālistikā un man radās ideja, ka varētu rakstīt stāstus par cilvēku aiziešanu vai arī intervēt tuviniekus, aprūpētājus un Hospiss LV brīvprātīgos. Tā būtu iespēja uzrunāt potenciālos sponsorus un arī brīvprātīgos. Hospiss LV ir nepieciešama komanda ar cilvēkiem no dažādām sfērām, piemēram, fotogrāfs vai frizieris, kas var uztaisīt pēdējo skaisto bildi vai frizūru. Es ļoti ticu, ka šis mehānisms sāks darboties.

Saki, lūdzu, kas ir Tavi personiskie ieguvumi no tā, ka esi iesaistījusies Hospiss LV?

Sajūta, ka es varu izdarīt kaut ko vairāk, palīdzot cilvēkiem. Ka es varu dot. Tad, kad es Facebook publicēju dažādus stāstus, es saņēmu daudzas pozitīvas ziņas no cilvēkiem, kuri pateicas par to, ka dalos, un kādam mani padomi bija arī patiesi palīdzoši. Izjutu gandarījumu un prieku palīdzot citiem. Es ziedoju tikai savu laiku un pretim iegūstu lielu pozitīvisma devu. Tas neprasa daudz, tomēr padara cilvēku par stundu vai dienu priecīgāku.

Saki, vai tad, kad Tev bija grūtais periods dzīvē saistībā ar slimību, vai Tev bija blakus šādi cilvēki, kas dara to, ko mēģini darīt Tu tagad?

Nē, jo apkārtējie nobijās no manas diagnozes un patiesībā joprojām baidās par to runāt. Viņiem ir bail izdarīt vai pateikt kaut ko, kas varētu mani sāpināt, tāpēc viņi novēršas, izliekas, ka viss ir kārtībā. Tagad man apkārt ir tādi cilvēki, kuriem varu piezvanīt, kad jūtos slikti. Patiesībā vajag pavisam maz – lai ir kāds, ar kuru vari aprunāties, kas tevi apskauj un pasaka, ka viss būs labi. Sajust, ka neesi viena.

Kā Tev pašai liekas, kas ir Tavi resursi  darbam Hospiss LV?

Sirds siltums, vienkāršums un komunikācija, jo man ļoti patīk runāt ar cilvēkiem.

Kas ir tas, Tavuprāt, kāpēc cilvēkiem būtu vērtīga pieredze Hospiss LV?

Iemācīties vairāk dot, nevis prasīt un novērtēt vairāk to, kas mums jau ir. Tāpat tas māca novērtēt laiku un darīt lietas šodien, jo dažreiz rītdiena var nepienākt. Mēs neviens nezinām, cik daudz laika mums atvēlēts. Tāpēc Hospiss LV mēs mācāmies novērtēt laiku, kas dots, redzot cilvēkus mirstam. Viss beidzas, bet arī beigas var būt skaistas, ja par to parūpējas.

Vai tad, kad Tev bija slimība, Tu daudz domāji par nāvi?

Jā. Es par to domāju pastiprināti, jo man bija ļoti bail. Man visvairāk bija bail par to, kas parūpēsies par maniem bērniem. Tad, kad es redzēju, kā cilvēki mirst Onkoloģijas centrā, es sapratu, ka es tā negribu. Tolaik es vispār nezināju, ka ir kāds cits risinājums.  Hospisa mājas projekts ir cits risinājums un tas ļauj nomirt skaisti neatkarīgi no vecuma.

Vai tas, ka Tu iesaistījies Hospiss LV, kaut kā mainīja Tavu tuvinieku attieksmi pret nāves tēmu?

Nē, viņiem joprojām ir noliegums. Uzskatu, ka par šo tēmu jārunā skaļi, kas varētu mazināt noliegumu. Jārunā jau skolas vidē, tādējādi mācot bērniem attieksmi pret nāvi un stāstot, ka mirst ne tikai veci cilvēki.  Kad manam dēlam bija pieci gadiņi, viņam nomira vecvecmāmiņa. Mēs braucām atvadīties uz slimnīcu, jo ārsti teica, ka viņa ilgi vairs nedzīvos. Es toreiz viņu paņēmu līdzi, jo zināju, cik svarīgi, ka mans dēls viņai var pateikt to, ko vēlas visvairāk. Viņa bija pieslēgta pie aparātiem. Mans dēls viņai teica: “Babiņ, es Tevi ļoti, ļoti mīlu!” Viņš paņēma viņas roku un viņai nobira asara. Pēc dažām dienām viņa nomira. Es savam dēlam stāstīju, ka tā notiek. Bija apkārtējie, kas uzskatīja, ka bērnam tas nav jāstāsta, bērns uz bērēm līdzi nav jāņem, jo viņš taču ir maziņš. Tomēr man bija iekšējā sajūta, ka man par to ir bērnam jāstāsta un jāiepazīstina. Jo mēs (kā pieaugušie) par to vairāk runāsim, jo mēs vairāk izglītosim arī savus bērnus.

Kā Tev pašai liekas, kas Tev ir palīdzējis iegūt tik apzinātu attieksmi pret nāvi?

Tas ir mans dzīves rūdījums, kas sastāv no manas dzīves pieredzes un pārbaudījumiem. Uzskatu, ka daudz svarīgāk cilvēkiem ir sajust blakus otru cilvēku, sajust cilvēcību un, ja kaut ko dāvināt, tad no sirds. Mēs baidāmies viens otram pateikt, cik tu man esi svarīgs, to vienmēr atliekot. Tomēr šie vārdi stiprina gan mūs, gan tos, kuriem tos sakām.

Ko Tu novēlētu cilvēkiem, kas domā par brīvprātīgā darba veikšanu Hospiss LV?

Nākt un darīt, jo darīt mēs varam tikai tad, ja esam liela komanda, kur katrs no mums ir specializējies kādā no sfērām. Vienīgais nosacījumus –  jābūt cilvēkam ar sirdi. Latvijā ir daudz ļoti labu un sirsnīgu cilvēku un Hospiss LV  ir vajadzīgs tieši tāds – sirds silts cilvēks. Tas ir darbs, kas sniedz daudz pozitīvu emociju arī tad, ja emocijas iet caur asarām. Tās ir nevis izmisuma asaras, bet gan prieka asaras par to, ka ir izdevies iepriecināt cilvēku kaut uz īsu mirkli.