Galds savējiem ir tikai viena no Hospiss LV īstenotajām akcijām. Organizācijas galvenais mērķis ir liels un visai sabiedrībai nozīmīgs – iedzīvināt Latvijā hospisa aprūpi, panākt, ka ir sakārtoti normatīvie akti, lai pakalpojumu var saņemt, tiklīdz tas ir nepieciešams, un lai pakalpojums vismaz daļēji būtu valsts finansēts. Ilzes pārliecība – pret cilvēka aiziešanu ir jāizturas tikpat rūpīgi kā pret dzimšanu, sniedzot tam, kurš vada dzīves pēdējās dienas, visu nepieciešamo atbalstu un drošību, lai šis laiks būtu patiesi mierpilns.
Brīvprātīgais darbs
Doma par hospisa aprūpi radās, apjaušot, ka gribas kaut ko vērtīgu un sabiedrībai noderīgu darīt brīvprātīgi. Ilze stāsta: «Tas notika pirms trim gadiem – smagi slimo cilvēku atbalsts man šķita īstā tēma. Toreiz bija pieejami brīvprātīgo kursi, un mēs ar partneri Ilzi Zosuli šos kursus pabeidzām. Līdztekus mācībām sākām iepazīties ar hospisu darbu Eiropā un Krievijā. Viesojoties hospisā Maskavā, redzējām, ka paliatīvos pacientus cienā ar īpaši viņiem gatavotiem ēdieniem. Tur to sauca тележкa радости – prieka ratiņi. 2019. gadā šo ideju sākām īstenot Latvijā – nosaucām par Svētku galdu, uzrunājām dažādus restorānus, nācām ar jaunu dvesmu un sajūtu par to, ka paliatīvo aprūpi un dzīves beigas var uztvert ne tik dramatiski. Vēlējāmies mainīt attieksmi, jo, kamēr cilvēks ir dzīvs, viņam ir vēlmes un intereses, un ir svarīgi saprast, kā šo dzīvības dzirksteli pastiprināt, kad dzīvildze jau kļuvusi prognozējama.» Ar ēdienu ratiņiem Ilze un domubiedri ciemojās Rīgas 1. slimnīcā un RAKUS Biķernieku slimnīcas paliatīvajā nodaļā. «Ieejot nodaļās un arī izpētot sistēmu, sapratām, ka Latvijā ļoti pietrūkst hospisa – īpašas vietas, kur padomāts par visu, kas nepieciešams šiem cilvēkiem. Slimnīcu paliatīvās aprūpes nodaļās pacienti var uzturēties kādu laiku, un tad ir jādodas mājās. Nav domāts par to, kas notiek, ja tuvinieki nav gatavi nodrošināt pienācīgu aprūpi, ja cilvēkam nav, kur iet,» stāsta Ilze.
Sava organizācija – Hospiss LV
Pasaulē hospisi pastāv jau vismaz 40 gadu. Apgūstot hospisu darbības pieredzi Eiropā un Krievijā, Ilze ar domubiedriem nolēma, ka cīnīsies par to, lai arī Latvijas valsts ieviestu šo pakalpojumu. «Vienīgā iespēja, kā varējām cīnīties, – dibināt nevalstisku organizāciju. Mūsu statūtu pirmais un galvenais mērķis ir popularizēt Latvijā jēdzienu hospiss. Jautājām valodniekiem vārda latvisko versiju, tomēr palikām pie visā pasaulē zināmā un saprotamā nosaukuma.» Pandēmija ieviesa korekcijas organizācijas plānos, taču tieši tāpēc radās ideja par akciju Galds savējiem. «Ceram, ka ikviens, kurš ziedoja šai mediķu atbalsta akcijai, painteresējās, ko nozīmē mūsu organizācijas nosaukumā lietotais vārds hospiss.»
Galds savējiem – no sirds
Ilze atceras: «Līdz ar kovida ierobežojumiem vairs nevarējām iet slimnīcās ar ēdienu ratiņiem. Taču cilvēki gribēja palīdzēt, turklāt jau bija sarunāti akcijas atbalstītāji, ēdienu gatavotāji. Tā mēs uzsākām citu akciju – Galds savējiem. Vedām mediķiem pat pa 1000 porcijām dienā. Nu jau šī akcija rit vairāk nekā gadu. Mēs to uzskatām nevis par ēdināšanas, bet solidaritātes un atbalsta akciju. Un tas nav stāsts par to, ka kāds mediķis nevar paņemt līdzi pusdienas no mājām. Tas ir par citu! Uzsākām, jo tajā brīdī jutām, ka citādi nevaram. Pagājušā gada aprīlis un marts bija mulsinošs laiks – nezinājām, kas mūs gaida, kā veiksies mediķiem. Šī akcija bija sabiedrības attieksmes maiņa, solidaritāte ar mediķiem. Tantes nesa mandarīnus, bērni sasita krājkasītes, lai ziedotu, – tas viss bija! Esam pateicīgi ziedotājiem. Protams, ejot laikam, viss mainās un izmaiņas atspoguļojas arī tik sensitīvā jomā kā labdarība.» Aizvadītajā vasarā Hospiss LV akciju Galds savējiem pārtrauca. Beidzoties ārkārtējai situācijai, esot šķitis, ka Latvija ar kovidu ir labi tikusi galā, taču tad nāca rudens. «Man nepietiktu drosmes, bet piezvanīja mūsu ziedotāji no DEPO un mudināja akciju atsākt. Tiesa, no mediķu puses jau bija atšķirīgas reakcijas, un mums bija grūti saprast, kuriem to vajag un kuriem ne,» saka Ilze.
Dodot mediķiem atelpu
Lai vai kā, organizācija turpina gādāt par mediķiem, sarūpējot iespēju atpūsties no smagā darba slimnīcās. «Mūsuprāt, akcija Atelpa savējiem tiešām ir lietderīga – tā ir mediķu iespēja aizbraukt uz trim dienām atpūsties kādā no Latvijas lauku viesu namiem. Mēs neizvērtējam, kam piešķirt atelpu. Katras slimnīcas vadība nodod ziņu tiem, kam tas ir nepieciešams. Šo iespēju jau ir izmantojuši Stradiņa slimnīcas kovida nodaļas mediķi, pašlaik to saņem Infektoloģijas centra mediķi.» Ilze atklāj, ka akcijas iniciators ir cilvēks, kurš savā dzīvē izdedzis vairākkārt. Viņš ir arī pirmais ziedotājs. Daudzi viesu nami dod iespēju mediķiem atpūsties par velti. Akcija turpināsies visu vasaru.
Par mierpilnu dzīves nogali
Ilzes lielā sāpe joprojām ir hospisu neesamība Latvijā: «Hospiss atšķiras no paliatīvās aprūpes. Paliatīvs jeb nedziedināmi slims pacients var būt arī, piemēram, desmit gadus. Savukārt hospiss nozīmē to, ka dzīvildze ir prognozēta un tie ir mūža pēdējie seši mēneši. Kāpēc gan cilvēkam dzīves nogalē izpaliek atbilstoša aprūpe? Kāpēc valsts par to negādā? Pašlaik slimā cilvēka aprūpe paliek uz tuvinieku pleciem, un viņiem tam ir jābūt gan emocionāli, gan fiziski gataviem.» Latvijas slimnīcās ir deviņas paliatīvās aprūpes nodaļas, kurās pacients var uzturēties septiņas, desmit dienas. Pēc tam par to ir jāmaksā, šī summa nav maza un ne visiem pa kabatai. «Esam runājuši ar pacientiem – slimnīca nav tā vieta, kur labprāt ilgstoši uzturēties. Pacienti velētos nonākt hospisā – mājā mirstošiem cilvēkiem, kur viņi būtu aprūpēti atbilstoši katra vajadzībām, apmazgāti, apčubināti, paēdināti, izvesti laukā. Ģimene varētu atgriezties aktīvajā dzīvē ar mierīgu sirdi par tuvinieku.» Ilze ir pārliecināta, ka hospisa funkcijas ir jāuzņemas valstij, un viņa ar domubiedriem cīnās par to, lai valsts sadzirdētu: «Esam rakstījuši daudz vēstuļu Veselības ministrijai un Labklājības ministrijai, taču bez rezultātiem. Mums bija sapnis – uztaisām pilotprojektu, piemēram, desmit cilvēkiem nodrošinām hospisa aprūpi. Parādām, kā šim pakalpojumam vajadzētu funkcionēt (mums ir aprūpētāji, kapelāns, ārsts, māsa, fizioterapeits, psihologs, brīvprātīgie), ministriju ierēdņi izvērtē izmaksas un izlemj, cik lielu izmaksu daļu var segt no valsts budžeta. Taču šajā jautājumā neesam pavirzījušies uz priekšu nemaz. No Rīgas domes saņēmām uzslavu, ka esam malači un ka Rīgas dome vēlas ieviest jaunu pakalpojumu, taču pagaidām mums atbalsta nav. Līdzīga komunikācija ir ar ministrijām.» Tomēr Hospiss LV rokas nenolaiž. «Viss notiek – soļojam milzīgiem soļiem un esam izdarījusi fantastiski daudz. Pašlaik par savāktajiem ziedojumiem organizējam bezmaksas aprūpi sešiem klientiem, sadarbojamies ar Latvijas Samariešu apvienību. Lai sakārtotu mājas aprūpes sociālo pakalpojumu, paiet vismaz divi mēneši. Tas tika nokārtots diviem pacientiem: viens pakalpojumu paguva saņemt divas nedēļas, otrs – tikai trīs dienas. Tas nozīmē, ka birokrātijas ritenī cilvēkam nav nekādu iespēju saņemt pakalpojumu tad, kad tas patiešām ir nepieciešams.»
Hospiss LV māja top!
Hospiss ir indikators sociālajai labklājībai, uzskata Ilze. «Cilvēks šajā valstī ir dzīvojis, strādājis, maksājis nodokļus. Kāpēc dzīves nogalē viņam būtu jājūtas atstumtam un nevajadzīgam? Kad par to runājām Veselības ministrijā, mums sita uz pleca – malači! Taču, kad lūdzām, lai piešķir algu vienam hospisa ārstam un vienai medmāsai, kura sadarbosies ar mūsu aprūpētājiem, nesaņēmām absolūti neko.» Hospisa māja tomēr būs. Piemērota vieta tiek meklēta, darbi notiek, un Ilze pauž cerību, ka jau jūlijā tur varēs uzņemt klientus, kurus pašlaik aprūpē viņu dzīvesvietās. «Jā, pagaidām esam tikai Rīgā. Kad pirmā hospisa māja sāks darboties, tad arī radīsies atbildes uz visiem jautājumiem un būs labi redzami caurumi normatīvajos aktos, kurus nepieciešams sakārtot. Ja pēc pāris mēnešiem mēs ievāksimies mūsu mazajā hospisā ar piecām vietām, tas būs fantastiski! Kāds varēs iestādīt puķes, kāds – atvest savu suni, kāds – tikt ārā pēc tam, kad bijis iesprostots savā dzīvoklītī, neredzot sauli.» Lai darbs ritētu pareizi un pakalpojums būtu kvalitatīvs, organizācija, īstenojot licencētu programmu, ir nodrošinājusi apmācību 70 brīvprātīgajiem.
Cerība būt sadzirdētiem
Ilze vairākkārt uzsver, ka hospisā klientu neārstē, tikai mazina simptomu ietekmi. «Hospisā prioritāte ir katra klienta individuālā vajadzība – vienam ir svarīgi, lai viņam visu laiku būtu pieejams skābekļa koncentratora balons, citam – lai līdzās ir viņa kaķis vai, piemēram, vienmēr tuvumā ir cilvēks, kurš trīs reizes dienā patur pie auss telefonu, sazvanoties ar meitu.» Sarunas ar ministrijām pagaidām nav devušas rezultātu, tomēr Ilze cer, ka situācija mainīsies: «No valsts gaidām normatīvo aktu sakārtošanu, lai mazinātu birokrātiju pakalpojuma saņemšanā. Ja ģimenes ārsts nosaka, ka, piemēram, Jānim ir nepieciešama hospisa aprūpe, tad jau nākamajā dienā Jānis to saņem, turklāt viņš var izvēlēties, vai aprūpe būs dzīvesvietā vai arī viņš dosies uz hospisa māju. Pareizi organizēta hospisa aprūpe ir vērsta uz to, lai ģimene nodarbojas tikai ar morālo atbalstu, – viņi ir līdzās, var izrunāt visu, kas svarīgs, un viņi zina, ka tuvinieks necieš. Mūža izskaņā ir svarīgi, lai cilvēks var nostiprināties savā garīgumā un finiša taisnē ieiet ar mieru dvēselē, tuviniekiem esot līdzās.»
Lai vēlēšanās piepildās!
Pagājušajā gadā Hospiss LV uzsāka akciju Piepildīta vēlēšanās. Tiesa, kovids akcijas īstenošanu apturēja, tomēr kādreiz tā atkal piepildīs mirstošo cilvēku vēlēšanās. «Stāsti ir tik emocionāli! Piemēram, bija jauns vīrietis Aleksandrs ar strauji progresējošu aizkuņģa dziedzera vēzi, un viņam bija vēlēšanās ķert Daugavā samus. Viss jau bija noorganizēts, tomēr viņš atteicās braukt – baidījās, ka tad, ja nomirtu laivā, viņš sagādātu problēmas saviem dakteriem. Sarunā par samu ķeršanu atklājās, ka Aleksandra attiecības ar dēlu ir sabojātas un viņi nav redzējušies vairākus gadus. Puisi atradu internetā un parādīju Aleksandram dēla bildes. Aleksandrs lūdza tās izdrukāt. Pāris stundu pēc tam, kad ārste viņam atnesa bildes, vīrietis nomira. Pēc nāves viņu kremēja un pelnus izkaisīja Daugavā, klāt esot arī ārstiem un māsiņām. Jā, šāda atvadīšanās no pacienta droši vien ir neprofesionāla, taču tās bija skaistākās bēres, kādās esmu piedalījusies. Viss, kas domāts, veidots ap aiziešanu, dziedina palicējus.» Ar nāvi nekas nebeidzas – tāda ir Ilzes pārliecība: «Tas ir sakrāls process, un nevērīga izturēšanās pret to noārda tā brīža mieru un svētumu. Ja ir iespējams kādam mazināt aiziešanas skaudrumu, ir vērts to darīt. Pieredze, emocijas un gandarījums, ko esmu guvusi šo divu gadu laikā, nav salīdzināmi ne ar ko. Vēlos, kaut valsts pildītu savas funkcijas. Tad stādīsim visi kopā hospisos dārzus un veidosim Latviju par labāko vietu pasaulē, kas ir labvēlīga arī pēdējam dzīves posmam.»
Avots: Aptiekāra Žurnāls JŪNIJS 2021 Žurnāla izdevējs – AS RPH Marketing Latvia.
Paldies Zandai Jankevicai par interviju!
